Izstāde „Urbanoloģika” Andrejsalā

„Ēdnīca”. Augšstāvs. Nedaudzi cilvēki rosās, šo to vēl piekārto.

Melnpelēki, metāliski spīdoši izstādes katalogi, sīkām rūtiņām uz vāka kaudzītēs uz palodzes. Viltīgs loģikas apmānīšanas triks – vāks ar nosaukumu izrādās aizmugurējais, bet monolīti melnais – priekšējais.

Savādi, kā telpa pielāgojas izstādei. Katrreiz iegūstot itin kā jaunus vaibstus. Vēsas sienas. Zaļie augi, nē, melnbaltie, jo fotogrāfijas, kurās tie redzami arī tādas. Pilsētnieki un viņu klusie, zaļie mīluļi. Māksliniece Māra Bašmane tvērusi sajūtu, kas pavasarim tuvojoties sāk ņirbināties pirkstgalos, kad gribas ielaist tos valgā zemē, spēcīgā, pēc lietus, trūdiem un kaut kā pagaidām vēl nezināma, noslēpumaina smaržojošā, tā, ka liekas rokas tajā varētu ieaugt, gandrīz tā, it kā smaržu varētu tvert ar pirkstu galiem...

Smadzenes izstrādā dīvainus trikus, melnbaltās fotogrāfijās sāku saskatīt krāsas. Mierinu sevi, ka tā tikai atmiņa, pieredze, pieradums, tāpat kā skatoties melnbalto televizoru, kad jau zini, kādā krāsā kam jābūt, tā arī tagad, kad liekas, ka caur melnbalto laužas koši un tumši zaļais, un dzeltenais.

No fotogrāfijām veras pretī mākslas zinātniece, stikla ūdenskrūku rokās. Divas vidusskolnieces, kam istabas siena plakātiem nolipināta un uz naktsgaldiņa starp sievišķīgiem niekiem piemitis zaļš, pašapzinīgs iemītnieks. Vecmāmiņa vārdā Regīna. Lodžija puķēm aizaugusi, viņai noteikti ir „zaļie īkšķīši”. Sarkandaugavas mācītājs, kam uz galda trausli pūpolu zari, aiz muguras kādā plauktā uzraksts „Mans mīļākais korālis”.

Ģimenes ārste apgalvo, ka augi palīdz atgūties pēc ikdienas spriedzes. Galdiņš kaktusiem nokrauts. Nelielo sievieti gāž no kājām pakaļkājās izslējies vilku suns.

„Man patīk, ka viņas ir atkarīgas no manis, un man viņas vajag.”
Režisors Dāvis. Par savām puķēm.

Otrpus telpai krāsas. Pamestības krāsainība. Ģimenes dārziņi. Līgas Laurenovičas fotoprojekts. Zālē pienenes un bērnu mazgājamā vannīte. Košas gaumīgi un bezgaumīgi krāsotas būdiņas, ar skoču salāpītas plēves siltumnīcas, dzeloņdrāšu un metāla durvju fortifikācijas.

Tumšs kambaris turpat augšstāvā. Rīgas robežas, ar velosipēdu izbraukātas. Cilvēki uz robežas. Izgaismotas melnas kastītes ar viņu fotogrāfijām, austiņās stāsti par to, kas reiz bijis un kas ir, viena smadzeņu puslode un auss tver sarunu oriģinālā, otra – tulkojumu angļu valodā. Uz atsevišķa ekrāna redzams mežs un gandrīz blēras raganas efekts ir tā caurbridiena filmējumā.

Pamazām augšstāvā sāk apgrozīties cilvēki ar vīna glāzēm, noprotu, ka viss beidzot sācies arī apakšstāvā. Tomēr mani priekšstati ne tuvu nespēj aizsniegties līdz realitātei, kas mirkli vēlāk satricina, apreibina, sajūsmina.

Tātad, lejasstāva gaitenis. Vispirms pa labi. Lielā zāle pilna mākslīgās gaismas. Ļaužu daudzums sākumā liedz aptvert, uztvert notiekošo, grūti uzreiz saprast, kas tieši aplūkojams, kur beidzas viena autora darbs un sākas nākamais. Sekoju zaļām bultiņām.

Gar griestiem kā buras, kā padebeši viļņojas balti caurspīdīgi audumi, pret tiem sitas divi milzu baloni netīri dzeltenā krāsā, tikai vēlāk uzzinu, ka tiem vistiešākais sakars ar uz zemes izvietotajiem baltajiem kubiem, kur iemontētos ekrānos slīd no liela augstuma filmētas ainas, kas izskatās pēc mazas maketu pilsētiņas. Kamera šūpojas. Tie lielie dzeltenie, kā izrādās, atmosfēras izpētē pielietotie meteoroloģiskie baloni, kas īstie šis ainavas liecinieki un iemūžinātāji.

Kvadrātiski, taisnstūraini balti audekli, ar akrilu un zīmuli radītas pilsētas reālijas, to fragmenti. Benzīntanks. Daudzstāvenes. Shematika un nosacītība. Tikai pāris košu krāsu, baltā tukšumā.

Stefana Kuturjē lielformāta foto. Pilsētas daļas, kas pusceļā. Sastatnes, ceļamkrānu redelītes, nožogojumi un aiz tiem pilsēta, kas cenšas sadzīvot ar jauno, tai pieaugošo ķermeņa daļu. Maskava. Berlīne. Un citas. Arī Roma, kur fonā tempļu drupas, kur kolonnas un muguru uzgriezis topošās jaunceltnes izraktajiem pamatiem, aiz žoga izraidīts, kāds pārakmeņojies karavadonis stāv roku pacēlis. Par vai pret?

Lodžijas. Ērika Boža koncepcija par tām kā pašaizsardzības un norobežošanās zonu. Dzīvokļa daļa, kas savieno ar ārpasauli, kā ar baudāmo, zaļo un elpojamo, tā arī bīstamo un apdraudošo. Tāpēc restes. Kā katrs sevi „iebūro”, kādas restes sev izvēlas. Sirdsveida. Jūgendiskas līnijas. Vēdekļveida. Rūtiņas. Rombi. Diagonāles. Auseklīši vai padomiskas zvaigznes.

Oranži saulaina gaisma telpā ar balti pelēkām sienām. Zaļgani logu stikli. Eikalipti. Puķupodos. Ducis ventilatoru. Vējš šalko zaros. Cilvēki kā apburti stāv un vēro zaru līganās kustības. Zemē starp tiem kāds bērns aizmirsis rotaļu helikopteru.

„Triumfa arkas formā saslieti četri kilogrami spēļu kāršu. Neaiztikt.” Lai nebūtu arī iespējas uzelpot, arka novietota uz milzu paaugstinājuma.

Svešu māju un svešu stāstu vilinājums. Dzīvoklis, kas pārklājas ar iemītnieku dzīvi, kā ar plēvi. Un to vēlāk projicē. Nolasāmais un nenolasāmais. Arī man pazīstamas sarunas ar pamestām mājām un, caur redzamo, arī ar to bijušajiem iemītniekiem. Visi bezgalīgie, šķietami tik nepieciešamie miljons dzīves sīkumi, kas pēkšņi kļuvuši lieki un nevienam nevajadzīgi. Tas arī Katrīnas Neiburgas projektā, kam par pamatideju kalpojis nejauši redzēts pamests dzīvoklis. Tumša neliela telpiņa. Pie sienas tuvu virs galvas projektors pārvietojoties zīmē kvadrātu. Kameras slīdējuma leņķis. Mājas pamestība, izārdītas atvilktnes, sajaukti plaukti, fotogrāfijām aplīmēts ledusskapis, izgrūstītas mēbeles, nemazgāti trauki, tam visam pāri kā rēgaini tēli slīd un brīžam košās krāsās atdzīvojas ex iemītnieku tēli, vecmāmuļa ar mazdēlu un kāds vīrietis. Iespējamie stāsti.

„...mēs dzīvojam citu cilvēku vietā, viņiem pāri un „virsū”..” (K. Neiburga)

Gaitenis. Kreisā virzība. Ieelpot tumsu. Milzīgs tukšums. Miklums no sienām. Tieši pretī uz ekrāna slīd fotogrāfijas. Bet kaut kas liekas ne tā. Izrādās 50.-to gadu bildes. Uz datora retušētas. Nikolā Mulēna radīta fikcija „Viderparis”. Tik ļoti pietrūkstošā pilsētas vientulība. Neviena cilvēka. Bet biedējoša ir neiespējamība paglābties. Līdz pat otrā stāva līmenim tikai līdzenas betona sienas. It visur. Tikai augstāk arkas, kolonnas un balkoni. Monolīts tukšums. Un tāda pat īpaši šim projektam radītā mūzika.

Telpas sānos plīvo melni aizkariņi, aiz tiem tumsa, bieza, piesātināta, smagnēja. Kaut kas pakšķ, pil, čaukst, čukst. Telpas galā sauss koks, pa gabalu mazliet atgādina ainu no Zoodārza nakts dzīvnieku mītnes, koka zaros kaut kas putnveidīgs. Tikai no attāluma. Tuvplānā tas izrādās kaut kas pelēkzaļi balts, pilošs, „sapuvuši papagaiļi,” dzirdu komentāru. Mjā, apmēram tāda noskaņa. Zem kājām krakšķ sausi zari. „Paņem mani, mani paņem!”, plaukts mani uzrunā. Plaukts. Mazas, dīvainas, jo vairākkārt numurētas un dažādos numurus saglabājušas, četrkantīgas šūniņas, kur papīra tīstokļi. Plaukts runā, čukst, raud bērna balsī, kas pēc brīža pāriet negantos smieklos. Tīstokļos zīmējami, it kā bērnišķīgi, bet neļaujieties apmānīties, tie ir pie visām nelaimēm vainojamie mazie zaļie cilvēciņi.

Kā izrādās esmu iepazinusi pašu „ļaunuma sakni”, vismaz tā vēsta nosaukums pie ieejas (autore Maija Kurševa).

Tā no zaļiem augiem esmu nonākusi līdz zaļiem cilvēciņiem. Kaut arī viņi varbūt, vai drīzāk – noteikti, ir dabas daļa. Bet varbūt tas ir viens un tas pats. Cilvēku vai dabas agresija. Kas zina. Sa/iz-dzīvošanas robežas pilsēta šauras.