Lielais Hermanis

Nirnbergas tribunālā Hermanis Gērings bija augstākā nacistiskā režīma amatpersona, kura atradās uz apsūdzēto sola. Ādolfs Hitlers, Heinrihs Himlers un Jozefs Gēbelss bija izdarījuši pašnāvības, bet Martins Bormans pazudis bez vēsts. Ilgus gadus Gērings tika uzskatīts par Ādolfa Hitlera labo roku un otro cilvēku Trešā Reihā varas hierarhijā. Vienlaikus Hermanis bija slavens ar saviem diezgan ekscentriskajiem izlēcieniem.

Gēringa ceļš pretim varas virsotnēm sākās 1.Pasaules kara laukos. Pareizāk, debesīs, kur viņš, cīnīdamies kā iznīcinātāja pilots, pamanījās notriekt veselu kaudzi ar franču un angļu lidaparātiem. Par panākumiem gaisa kaujās Hermanis Gērings saņēma tolaik augstāko iespējamo pagodinājumu – vācu gaisa spēku 1.iznīcinātāju eskadras komandiera amatu, kuru līdz savai nāvei bija vadījis leģendārais barons fon  Rihtohofens.

Milzīgās Gēringa ambīcijas, kuras papildināja kara varoņa oreols un pēckara Vācijas sabrukums mudināja viņu pievērsties politikai. 1922.gadā Gērings pievienojās tolaik mazpazīstamajai nacistu partijai un uzņēmās tās kaujas nodaļu komandēšanu. 1923.gada novembra Alus puča laikā, kad Hitlers mēģināja sagrābt varu Minhenē, apaļīgo kara varoni smagi ievainoja un Gērings bija spiests bēgt uz Austriju. Ciešot ievainojuma sāpes un trimdas vientulību, Hermanis pievērsās morfija un vēlāk paracedīna lietošanai. Niekošanās ar dažādām narkotiskaām vielām kļuva par viņa mazo vājību.

Daudz lielāka par morfiju bija Hermaņa Gēringa mīlestība pret visu grezno un daiļo. To viņš pilnā mērā varēja piepildīt trīdesmito gadu Vācijā, kad, baudīdams jaunizceptā Vācijas fīrera īpašu labvēlību, ieguva milzīgu politisko un ekonomisko ietekmi. Hitlers viņam uzticēja Vācijas Četru gadu plāna vadīšanu, kas Gēringam ļāva savās rokās koncentrēt gandrīz visu Trešā Reiha saimniecisko varu. Turpmākajos gados, Vācijai gūstot pirmās 2.Pasaules kara uzvaras, Gēringa pakļautībā nonāca visas okupētās Eiropas ekonomika.

Hermanis Gērings varēja atļautis dzīvot ar vērienu. Būvējot savu mājvietu, viņš pacentās, lai tā būtu daudz lielāka par Hitlera rezidenci Oberzalcbergā. Pili viņš nodēvēja par godu savai piecus gadus vecākajai sievai baronesei Karīnai fon Kancovai. Karinhalle drīz vien tika pārpildīta ar neskaitāmām gleznām, skulptūrām un dārgakmeņu kolekcijām. Mākslasdarbi lielākoties tika zagti vai iegādāti dažādos tumšos darījumos. Kad pils sienas bija noklātas trijās vai četrās rindās ar Eiropas vērtīgākajiem audekliem un uz tām vairs neatlika brīvu vietu, saimnieks nolēma ar gleznām izdekorēt arī griestus.

Otra Hermana Gēringa lielā aizraušanās bija militārā karjera. Viņš organizēja Vācijas gaisa spēkus Luftvafi un kļuva par tās komandieri. Pēc panākumiem Polijā un Francijā fīrers paaugstināja Gēringu par reihsmaršalu (augstākā dienesta pakāpe Trešajā Reihā) un apbalvoja viņu ar augstāko ordeni - Dzelzs kursta Lielo krustu. Kā par spīti no šī brīža sākās Gēringa militārās karjeras lejupslīde. Viņš gan vēl izveidoja savu personisko armiju – gaisa desanta un gaisa spēku lauka divīzijas, kuras pakļāvās tikai lielajam Hermanim, tomēr šīs dīvainās ārišķības vairs nespēja viņu glābt.

Sakāve kaujā par Angliju, angļu aviācijas uzlidojumi Berlīnei un Staļingradas sakāve iedragāja Gēringa autoritāti Hitlera acīs un padarīja viņu par publisku izsmiekla objektu. To viecināja arī paša Hermaņa izlēcieni, kurš centās pazemojumu maskēt ar ārišķīgām performancēm. Piemēram, uz kaujas tehnikas izmēģinājumiem kādā poligonā, kur bija sapulcināti rūdīti frontes komandieri, Gērings ieradās izpušķojies ar visdažādākajiem ordeņiem un masīviem platīna gredzeniem, kā arī uzvilcis baltu eksotisku dzīvnieku ādu kažoku un sarkanus lakādas zābakus. Ne velti propagandas ministrs Gēbelss reihsmaršalu mēdza dēvēt par „Ziemassvētku eglīti”.

Ziemassvētku eglīte vārdā Hermanis kara beigas pavadīja dziļā depresijā un arvien lielākā narkotisko vielu reibumā. Viņa saimnieciskā impērija sāka brukt jau 1942.gada sākumā, kad pēc Vācijas bruņojuma ministra Friča Todta nāves mīklainā aviokatastrofā, Hitlers par viņa pēcteci nozīmēja Albertu Špēru nevis Gēringu. Pamazām saimnieciskās sviras izslīdēja no Gēringa rokām un viņa rīcībā palika vien sakauto gaisa spēku atliekas. Vienīgais mierinājums par to bezspēcību kaujās ar sabiedroto aviāciju, bija regulārie lidotāju „obligāti brīvprātīgie” naudas ziedojumi savam komandierim jaunu mākslas darbu iegādei.

Nonākšana sabiedroto gūstā sapurināja Gēringu un viņš salīdzinoši sekmīgi aizstāvējās Nirnbergas tribunālā. Izrādījās, ka lielajam Hermanim ir ne tikai liels vēders, bet arī pietiekami liels inteliģences koeficients – 138 punkti. Tomēr neskatoties uz asprātīgajiem jokiem un daudzu apsūdzību atspēkošanu, Nirnbergas tribunāls Hermani Gēringu notiesāja uz nāvi. Īsi pirms nāvessoda izpildīšanas bijušais reihsmaršals, Luftvafes komandieris, Reihstāga prezidents, Prūsijas premjerministrs un Gestapo vadītājs izdarīja pašnāvību noindējoties.