Šis projekts tika iecerēts kā radoša darbnīca, kuras laikā, respektīvi, desmit dienās top dejas izrāde, kurā piedalās dejotāji no Itālijas deju grupas Koinè un Latvijas deju grupas Dzirnas. Izrādes autori ir horeogrāfi no Itālijas – Markus Zmoelnig un Serena Loprevite.
Vakara pirmajā pusē varējām vērot dejotājus no Somijas teātra akadēmijas deju kompānijas TADaC, kuras mākslinieciskā vadītāja ir Jenni Kivelä.
Šajā vakarā viņi piedāvāja divus no saviem priekšnesumiem: „Dramatic Miniatures” un „Farewell Anna Karenina”. Pirmais no tiem veidots Jyrki Karttunen horeogrāfijā ar divu dejotāju – Saara Töyrylä un Panu Varstala – piedalīšanos. Viņu duets skatītājiem vēstīja par abstraktām situācijām cilvēku attiecībās un konkrētām šo situāciju interpretācijām, kas pasniegtas kopā ar melanholisku un tai pat laikā humoristisku piegaršu. Vīrietis un sieviete, viņu satikšanās, dažnedažādas reakcijas un pretreakcijas. Klusu klavieru pavadījumā viņi dejo basām kājām. Maigi un saudzīgi. Tad rotaļīgi. Viņa tuvojas no aizmugures uz sabiedē viņu. Citkārt viņa sāk smieties tik ļoti, ka nevar vairs padejot. Tad nopietnība, sagurums un vēl nezināms skaits citu emociju. Viņa aizmieg uz skatuves dēļiem, viņš viņu modina ar skūpstu. Un tamlīdzīgi.
Savukārt Annas Karēņinas tematika tika apspēlēta vēl neierastā manierē, jo uz skatuves redzējām dejotāju (Elina Hauta-aho) , kura atgādināja mazu noskumušu meiteni, kas atstāta mājās pavisam viena, spēlējas ar savām rotaļlietām (protams, neiztrūkstošs ir spēļu vilcieniņš), taču negūst nekādu gandarījumu. Viņa acīmredzami jūtas garlaikota un nomākta, viņa uzsāk arvien jaunas nodarbes, bet ātri vien met tās pie malas. Tad metas dejā. Skumju un vientulības plosīta dvēsele, kas izsmeļ sevi.
Vakara otrā puse: Serena Loprevite un Markuss Zmoelnig režijā un horeogrāfijā veidotā teātra un dejas izrāde „Alla fermata di una hall”. Uzvedumā darbojas pieci vīrieši: deju grupas Dzirnas dejotāji Kārlis Božs, Andrejs Filipovs, Kristaps Ceļmalnieks un itāļu deju grupas Koinè pārstāvji Rocco Collonetta un Flavio di Maio.
Dejotāji izrādes horeogrāfiju apguvuši vien 10 dienu laikā, bet šajā neilgajā laikā jau paguvuši sastrādāties, kas ir vēl viens pierādījums horeogrāfu un dejotāju lielajam talantam, kas apvienojumā ar smagu darbu, spēj sasniegt ārkārtīgi labus panākumus.
Izrāde stāsta par pieciem vīriem, kas sastopas viesnīcas uzgaidāmajā telpā (uz skatuves tiek iekārtotas īpaši izrādei veidotas koka mēbeles – krēsli, galds un drēbju pakaramais). Viņu satikšanās un dejā paustā dvēseles ekspresija.
„Viesnīca, pieci vīrieši, nebeidzama ilgošanās...
Viesnīca: urbanizēta telpa, kas pilna ar cilvēku masām...ķermeņiem, kas nekustas, bet skrien. Katram rokā portfelis, kurā apslēpta cerība. Vīrieši...
Vīrieši: veca, melnbalta fotogrāfija...pieci vīrieši sastopas vienuviet, pieci vīrieši ar dažādiem dzīvesstāstiem, katrs ar savu sāpi, cerību, vājību un, protams, mīlestību...vienādi cilvēki, bet dažādas sejas. Šajā vietā ikviens var būt neatpazīstams pat savā spoguļa atspulgā, bet neviens nevar aizbēgt no savām bailēm...kā izrādās, neviens nevienu līdz galam nepazīst...
Ilgas: šajā vietā, šie cilvēki gaida, ilgojas pēc kāda...gaida, ilgojas....”
Šādi par izrādi vēsta bukletiņš. Labāk to vārdos nevarētu pateikt. Bet to, kā tas tika pateikts dejā, ar vienu acu kaktiņu variet manīt foto galerijā.
Bet šīs izrādes beigas kā izrādījās tomēr nebija šī vakara beigas. Jo mūsu priekam tika piedāvāta vēl arī īpaša dejas improvizācija – kā pierādījums tam, ka dejas valoda ir universāla. Gan latvieši, gan itāļi, gan somi visi viens pēc otra devās uz skatuves, Markuss Zmoeling atskaņoja kaut ko, ko viņš nodēvēja par „Mozart 2000” un sākās brīvs dejotāju fantāzijas ( un arī roku un kāju) lidojums. Lietā tika liktas arī dažā citā Agra Daņiļēviča izrādē jau manītās trepes, par kuru daudzfunkcionalitāti vairs nav ne mazāko šaubu. Dzirdējām visas trīs valodas – somu, itāļu un latviešu, kā arī neiztrūkstošo angļu valodu, jo dejotāji ik pa laiciņam nekautrējās izteikties arī verbāli, piemēram, izsaucoties: ciao amore! Vai apvaicājoties publikā sēdošajām meitenēm: „Have you got a boyfriend? If not – come!” Bet tad kādā brīdī dzirdam latvisku atzīšanos: es neko no viņiem nesaprotu!
Uz atvadām kāds puisis viennozīmīgi ar žestu palīdzību liek noprast, ka viņš mūs vēros tamdēļ, esiet nu piesardzīgi un atbildīgi par visu to, ko runājat un darāt...
