Deju grupas „Buras” koncerts

Zālē gaismas dziest, atstājot skatuves prožektoru zilo gaismu, kas taustās caur dūmiem. Neko teikt. Tas tiešām ir dejiski teatrāls notikums. Izrādes sākumā no šķidrauta, aiz kura samanāmas snaikstīgu kermeņu kontūras, cēli iznirst meitene, un, kad šķidrauts tiek norauts, atklājas, ka zem tā ir grupa ar diezgan apmulsušiem jauniešiem. Uz brīdi liekas – viņi nemaz nesaprot, kur nonākuši. Taču tā ir tikai ilūzija. Neveikli aprautās kustības nākamajā mirklī pārtop veiklos dejas soļos. Uz skatuves ap jauniešiem spoži sarkani iemirdzas gaismas diožu (LED) ekrāni, atainojot sirds pukstu ritmu, viegli izceļot, bet nenomācot dejojošos jauniešus. Priekšnesuma turpinājumā, kustīgi un nekustīgi attēli uz ekrāniem mainās atbilstoši dejas stāstu noskaņai.

Kad pirmā deja noslēgusies, no dejotāju vidus parādās tamburīna spēlmanis, kurš gan ļoti ilgi neuzkavējas uz skatuves, jo to ātri aizstiepj remontstrādnieku brigādes puiši, atbrīvojot vietu savām vajadzībām. Atraktīvā, kuriozu pilnā un nepiespiespiestā ainiņa, kas raisa attālas asiocācijas ar Čaplinu, liek skatītājiem pasmaidīt, un no zāles atskan arī smiekli. Publiku turpina priecēt īsi, savā starpā nesaisitīti horeogrāfiski stāstiņi. Spiegu spēles un ikdienas darbu nomaina viegli romantiski skeči, kuru varoņi gluži kā izkāpuši no klasiskām filmām – romantiski jaunskungi no 30-tajiem, koķetas meitenes, manekeni no lielveikala, tropisko salu atpūtnieki un pat novārguši cietumnieki, kam karstuma vizījās rādās vēderdejotāja. Visu pavada gan mūzika no filmas „Amēlija“ un seriāla „Nikita“, gan dzīvās mūzikas ritmi viesmākslinieku ansambļa izpildījumā.

Skan aplausi. Zālē tiek izsludināts 20min pārtraukums. Skatītāji izklīst, lai varētu mierīgi iestiprināties kafejnīcā un aplūkot Kultūras pils foajē deju grupai veltītu foto izstādi. Aizskatuvē gan valda nemiers – organizatori skraida šurp turp, dzenājot rokā izsalkušos un nez kur pazudušos muzikantus. Deju grupas dalībnieki pārģērbjas. Noķerti aiz piedurknes, viņi ar prieku stāsta par kolektīvu, kura snieguma līmenis daudzviet ir atzīts par diezgan augstu, kaut arī viņi nav profesionāli dejotāji: „Mūsu apvienība radusies 1997. gada 4. decembrī Salaspils k/n Rīgava. Kopā esam 14 dejotāji. Ikdienā visi strādājam vai studējam un vakaros satiekamies mēģinājumos Salaspils kultūras namā.“ Vienbalsīgi horeogrāfe Edīte Ābeltiņa tiek atzīta par deju grupas dvēseli, kas viņus satur kopā, ieguldot daudz darba un sniedzot nebeidzamu pozitīvismu, ko jau desmit gadus dejotāji cenšas ietvert savos priekšnesumos. Oriģinālhoreogrāfija, gaismu un krāsu spēle, daudzveidība un emociju krāšņums ir tas, ko jūs varat ieraudzīt, apmeklējot grupas iestudējumus. Pārdomāts un atjautīgs skatuves iekārtojums papildina unikālos tērpos tērpto dejotāju sniegumu. Zālē uzrunātie skatītāji jauniešu paveikto vērtē atzinīgi. Savukārt zinātāji apbrīno spēju panākt tādus rezultātus, trenējoties vien 2 reizes nedēļā.

Drudžaini noskan trešais zvans. Otrais cēliens sola ko vēl iespaidīgāku. Vāravu deju spilgti izgaismo uguns liesmu un ūdens plūduma mija. Deja ir liega un mierīga. Liekas, viss notiek pavisam nepiespiesti. Meitenes, vieglas kā spalviņas, virpuļo puišu rokās. Papēži vien zib. Dejas vieglums brīžiem pat pārsteidz. Neskatoties uz interesanto uzvedumu, kādam izdodas pat tīri labi uz skatuves iekārtoties, lai kārtīgi nosnaustos. Ilgi nav jāgaida, līdz sapņi (jaunieši) reizumis rāmi, reizumis nemierīgi sāk ņudzināties apkārt guļavam. Un te, kāda nezināma spēka vadīta, guļavas rokās uzrodas kristāla lode, kas, slīdot caur iluzionista pirkstiem un ceļojot no plaukstām līdz elkoņiem, ne reizi nepārstāj griezties ap savu asi. Kā uzradusies, tā nemanāmi nozūd un sapnis turpinās, dzīvajai mūzikai lēnām radot mierpilnas miega noskaņas arī skatītajos.

Skaļa meitenes balss uz skatuves un mammas balss aizskatuvē, modina visus aizmigušos un mūziķi uzņem ņiprāku meldiņu – saules brilles, Āfrika, zilas debesis un punktota kletiņa dejojošai meitenei. Tā, lēnām, ar pāris asprātīgiem kurioziem, kas brīžiem liek zālei pasmaidīt,  uzvedums tuvojas noslēgumam. Meitenes, spēlējoties, atņem mūziķiem saulesbriles un puiši, vieglītēm, vēl mūzikai skanot, aizstumj viņas līdz skatuves centram un visi sasēd kopā. Skan pēdējās notis un zāle aizrautīgi aplaudē. Dejotāji nodejojušies un noguruši, bet smaidīgi saņem ziedus un laba vēlējumus no skatītājiem.

Savu simpātiju balvu foto ziņu portāls easyget.lv, sadarbībā ar moduļu mēbeļu ražotāju Accenta, čeku 200 LVL vērtībā pasniedza Ģirtam, vienīgajam „Buru“ dalībniekam, kurš grupā ir no tās dibināšanas.

Pāri zālei aizskan jautru sarunu un smieklu šaltis. Visi pamazām izklīst.