Lai gan Anna tikai nesen absolvējusi Mākslas akadēmiju, mākslā viņa “dzīvo” jau kopš agras bērnības: “Man tā bija jau šūpulī ielikta, ieprogrammēta. Abi vecāki absolvēja akadēmiju. Interjeristi.” Un tā Annai blakus lellēm vienmēr ir bijuši zīmuļi, krāsas un papīrs. Līdz sestajai klasei trīs reizes nedēļā tika apmeklētas nodarbības Pionieru pils zīmēšanas pulciņā, kur labu pasniedzēju vadībā mākslas ābeci apguvis ne viens vien šodien pazīstams mākslinieks, turklāt ilgus gadus tur zīmēt un gleznot mācīja arī Auseklis Baušķenieks. Tad sekoja mācības Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Anna atzīst, ka vienmēr ir vēlējusies būt gleznotāja.
Kad jautāju māksliniecei, ko viņa mākslā uzskata par galveno, atskan pārliecinoša atbilde: “Noteikti krāsu!”
Mākslinieces attieksme pret krāsu gadu gaitā ir mainījusies. Anna ir pārliecināta, ka bija jāiziet ceļš no košām krāsām un trakām kompozīcijām līdz notikusi tuvināšanās tam, kas viņu saista patlaban. Tie ir liegi, klusināti toņi, jūtīga pieskaršanās audeklam, pārdomāta un iekšēji attaisnota spēle ar faktūru. Viņu īpaši interesē gleznas virsma, kas pati par sevi ir vērtība, tā ir kā cilvēka āda, kas elpo un iedarbojas uz skatītāju ar tīri gleznieciskiem līdzekļiem. Glezna ir asociatīvs vēstījums, kura uztverē ietverta interpretācija par tēmu.
Tas ir arī mēģinājums rast līdzsvaru krāsu un toņu attiecībās, kas radītu priekšstatu par mīlestību, ciešanām, ilgām, prieku. Un mēs visu to izlasam vēstulēs, kas ir intīma cilvēku saziņas forma. Lai gan vēstulēs vārdi virknēti teikumos un skaidri izsaka domu, tomēr var arī sarunāties starp rindām. Un Annas rakstītās “vēstules” ir tieši tādas - izjūtu, noskaņu, pārdzīvojuma plūsma.
“Mani vilina abstraktā māksla, tā apelē pie viegli un vienkārši uztveramām formām jeb pirmformām, kurās atklājas mākslas būtība. Formāli tā ir bezpriekšmetiskā, tai nav saistības ar reāliem tēliem. Taču es uzskatu, ka nekas nevar rasties no nekā, mākslinieks atrodas reālajā pasaulē un fiziskajā ķermenī, tādējādi viss, kas ir viņam apkārt, to ietekmē.”
Kas tad ietekmē mākslinieci?
Vispirms jau mūzika, jo tā vienmēr papildina darba ritmu un ļauj koncentrēties. Tad vēl pilsētas baudīšana, kad īpaši “izgaršota” tiek tās senākā daļa ar laika cirstajām rētām. Šī pasaule tiek pētīta uzmanīgi, lēni, lai pēc tam nejauši iemirdzējies nolupušas sienas fragments organiski tiktu iekļauts kādā darbā. Bet, protams, visvairāk iespaido vizuālā māksla. Te jaušama Annas mākslas pedagogu ietekme – Alekseja Naumova vieglums, Ilmāra Blumberga filozofija, Ģirta Muižnieka tik dzīvīgā pasaule, Kaspara Zariņa kolorīts, Uno Daņiļevska faktūras, kuru veidošanas noslēpumu pedagogs tā arī neatklāja, kā arī Latvijā mazpazīstama mākslinieka Saja Toumblija (Cy Twombly) daiļrade.
Kas veido darba enerģētisko lādiņu? “Pilnīgi viss – rāmis, audekls, triepiena spēks...”
Jaunās mākslinieces mērķis ir nevis kādu pārliecināt vai pievērst savai “ticībai”, bet parādīt cik pasaule ir apbrīnojama un skaista. Īpaši būtiski, lai glezna ietvertu sevī pārdzīvojumu, kas izraisījis vēlmi gleznot tieši šo VĒSTULI.
“... glezniecība - tas ir process, atklāta iespēju pasaule, fiksēto mirkļu, iekārtotu tēlu radīšanas, piedzīvojumu, konfrontācijas, pārdomu, atbrīvošanās no liekā un nepietiekamības aizpildīšana. Tas ir pašizteikšanās akts, tieša institūcijas projekcija, meistarības demonstrācija un jauno atklājumu iespējamība. To labi zina tie laimīgie, kuri ienākot abstraktās glezniecības pasaulē spēja brīvi realizēt šo iespēju.”
Mākslas zinātnes maģistre SARMĪTE SĪLE
