Stāsts par Muzeju nakti

Arī Muzeju nakts, tāpat kā liela daļa šajā laikā notiekošo kultūras pasākumu, daļā muzeju rīkota saistībā ar Vācijas kultūras mēnesi „O!Vācija”.

Maija trešā sestdienas nakts, kas pārtop par kārtējo kārdinājumu fotogrāfiem. Jo kā gan īsts kadru tveršanas speciālists var palikt vienaldzīgs, piemēram, pret ainu, kā vairāki simti ļaužu šturmē Valsts mākslas muzeja zāles, lai palūkotos uz Eginka, Hūna vai vismaz Purvīša, Ubāna un Grosvalda otas meistardarbiem.

Cilvēku skaits ielās kā uz valsts svētkiem. Ap pusastoņiem Kara muzejā jau rit aktīva rosība. Lieli un mazi, jauni un veci, puikas cilā ieročus, izmēģina. Kamēr daži bijīgi pēta aizslēgu, apjūsmo formas etc. tikmēr jaunatne (tā ap 12 gadiem), ķeras uzreiz pie lietas, prašņājot cik patronu šitādā var ievietot. Pirmā stāva zālē iet vaļā lustīga mūzika virsnieku klubā „Koka Fricis”, par ko rūpējas NBS Sauszemes spēku orķestris.

Tā kā valstī kara stāvoklis, ordnunga un tikumības sargi ir modri. Katrs vīrs, kas rādās gana derīgs armijai, tiek apklaušināts un norāts par apkārt slamstīšanos, savukārt freilenēm, kas špacierē vēlās vakara stundās ar apšaubāma garuma svārkiem, nākas vien stāties pie mērlentes, nē, sienas – ar iedaļām, kas norāda vai svārku garums ir „vecmeitas”, „piedienīgs” vai, kā gadās šo rindu autorei, atduras pret iedaļu „piedaudzīgs”... Tieku nobrīdināta, ka tā nu vis nevar un saņemu uz rakstāmmašīnas drukātu apstiprinājumu, ka mans „ausveiss muzejā” noticis.

Nacionālais teātris, kas daudzu prātos pielīdzināms muzejiskai vērtībai, arī aicināja skatītājus paviesoties tā slēptākajos nostūros. No Jaunās zāles puses ļaus iezagties skatītājiem citādi slēptās un slēgtās telpās. Dažādi tēli iznirst ap stūri. Smēķējošs vīrietis marmora kolonnu un stalažu ielenkts, spoguļsienas, kastroļi, svaigas siļķes, ozolkoka skapji, vannas, augstu, augstu pie griestiem plīvo krāsainas kleitas un daudzu uzmanības lokā nonāk aktieriem uz pirmizrādi sadāvinātu mīļlietiņu ekspozīcija.

Paveram vispirms elegantās, metāliski mežģīņotās, pēc tam koka durvis, kādā Brīvības ielas nama liftā, un braucam līdz ceturtajam stāvam. Tātad. Visupirms dosimies pie Gunta Ulmaņa, jo mūsu eksprezidente dzīvo stāvu augstāk. Pie viņas vēlāk... Kādreiz... Lifts apstājas, fantāzija arī.

Trešajā stāvā sagaida mīlīgs siltums un Andreja Upīša dzīvoklis, kur cienā ar gardu maizi un saldumiem. Virs rakstāmgalda jautrā sabiedrībā sadzīvo ievērojamu vīru portreti Rembrants, Vladimirs Iļjičs, Vilis Lācis...

Uz krāsainiem kartona lācīšiem katrs aicināts uzrakstīt savu laimes formulu, lai vēlāk šie laimes lācīši veidotu izstādi. Un rakstīt ne šā tā, bet ar paša Andreja Upīša zilo spalvaskātu. Garās virtenēs skārti dažādu Rīgas skolu audzēņu parakstīti lācīši („laime ir tad, kad cilvēks ir priecīgs, „10 kg zāles” un pats filosofiski nepārspējamākais „laime ir laime”).

Promejot attopos, ka aizmirsu pajautāt, cik bieži jau minētie augšstāva kaimiņi te ieskrien pēc sāls, sērkociņiem vai tāpat vien, kaimiņu virtuvē papļāpāt.

Nākamais ciemos gaida Aleksandrs Čaks. Lāčplēša ielas lielajā pelēkajā namā. Te pa istabām skraida cilvēki ar lapiņām, izsaucot tādas frāzes, kā – tā ir vista, tu droši zini? kur ir vēl viens zirgs? un – uzmanību, uzmanību, bērns nāk līst zem rakstāmgalda! Iesaistoties viktorīnā, kas liek izpētīt visus Čaka mājokļa nostūrīšus, uzzinām, ka ceturtajā istabā atrodami divi ziloņi, vista, kamielis un pat zaļā vārna.

Ar otru spēli iet vēl raibāk. Atpazīt divdesmit dažādu latviešu literātu bērnības bildes nav nekāds vieglais uzdevums, jo kaut visi no bērnības nākuši, daļa no viņiem aizgājuši apbrīnojami tālu. Fotogrāfijās redzami mazi, jauki bērni, kuru balti sprogainajās galviņās jau perinās nekrietna doma, dzīves laikā sarakstīt vismaz duci kopoto rakstu sējumu un iekļūt literatūras vēstures grāmatās, vēlams pie sadaļas – „obligāti zināt no galvas”...

Nakts vidū pa ielām klīstošie, arvien biezākā slānī jau nolipināti krāsainiem rimbulīšiem, muzeju apmeklējumu identifikācijas zīmītēm. Lietus noskalojis ielas un klusi ņirbinās zaru galos. Andrejsalā liesmo ugunskuri un griežas danči.

Ap vieniem naktī Pārdaugava slīgst zaļganā tumsā, kurā ielaužas vien laternu mierīgi plūstošā gaisma, bet Arkādijas parkā apmetušies „brāļi Ilmāri”, tā noprotams pēc dziedājuma.

Ojāra Vācieša muzejs jau tinas tumsā un klusumā, bet otrpus ielai tikai tagad ieskanas dziesmas par kafejnīcām, bulvāriem un sāpēm. Uzkalniņā-dārzā pie Akuratera mājas sasēdušie un sastājušie vaļā mutēm un vaļā dvēselēm uzņem sevī Viktora Jansona un Jura Kulakova stāstu par Jāni Ziemeļnieku. Pērnā rudens akcija „Es eju bojā iekārodams tevi”, rezultējusies CD formātā izdotā dziesmu ciklā.

Tumša nakte, zaļa zāle un pilna pasaule mūzikas.

Vecā siltā māja, asiņojošs vīns slīpētās glāzēs, zelta vanna, pilnmēness un klavieru taustiņu skaņas, kas vilina ar vien jaunus spēlēt gribētājus. Pulkstens tuvojas četriem rītā. Reibinoši smaržo Pārdaugavas dārzi.

Un tad – debesis plīst! Gana mūzikas, gana krāsu un smaržu, sākumā veldzējošs tad jau vairs tikai lietus, lietus, lietus, gāžas kā viļņi. Lietu neaptur kapuces un lietussargi, šai svētdienas rītā visa Rīga kļuvusi par lielu peļķi. Kur palaist baltus domu kuģīšus.