Vladimirs Visockis bija leģendāra personība savas dzīves laikā un ir tāds joprojām. Franču aktrises Marinas Vladi personīgās atmiņas par savu vīru atklāj lasītājiem šī cilvēka traģisko likteni un iekšējās pretrunas. Padomju laikos oficiālās varas neatzītais mūziķis, dzejnieks un aktieris ar savu daiļradi uzrunāja vairākas paaudzes un viņa dziesmas, dzeja un filmas par spīti visiem šķēršļiem no valdības puses, bija kulta statusā. Visocka smeldzīgās dziesmas spēja uzrunāt gan Krievu publiku, gan ārzemju klausītājus, jo emocionālā atdeve, ko Visockis ielika savā daiļradē padarīja viņa vēstījumu universālu un saprotamu visā pasaulē. Oficiāli neizdotie Visocka ieraksti ceļoja no rokas rokā un viņu klausījās gan „pilīs”, gan „būdiņās”.
Šis skaistais 20.gs. mīlas stāsts ir ieturēts neparastā stāstījuma formā, Marina Vladi par savu vīru raksta otrajā personā, nelietojot viņa vārdu vai uzvārdu, bet vienkārši TU. Tas padara grāmatu ļoti personīgu un intīmu, ir patīkami lasīt un nav jāsaskaras ar sausiem biogrāfiskiem faktiem, bet gan cilvēka pārdzīvojumiem, kas meistarīgi uzlikti uz papīra.
Šajās atmiņās atklājas ģēnija dēmoni – alkoholisms, narkotikas, destruktīvās tieksmes un vājums. Visockis mīlēja Krieviju, savu tautu, bet padomju vara darīja visu, lai viņu nogremdētu, jo Visockis dziedāja par to, ko tauta jūt, domā, nokļuvusi absurda režīma jūgā. Šī pretrunīgā mīlestība pret Krieviju un oficiālais noliegums sašķēla Visocki divās daļās un viņš nejutās savā ādā ne ārzemēs, ne arī dzimtenē.
Grāmata ir arī interesanta liecība par padomju laikiem, kas mūsdienās ir grūti izprotami. Padomju Savienībā dzīvo aiz „dzelzs priekškara” un tās pilsoņiem ir liegta izbraukšanas iespēja. Marinas Vladi liecības vēsta par to laiku absurdajiem likumiem un kā šādos apstākļos dzīvoja radošā inteliģence – aktieri, mūziķi, dzejnieki, mākslinieki un citas radošas personības. Neskatoties uz izolāciju un kultūras vakumu, kas veicināja gan radošos impulsus, gan depresiju un alkaholismu, radošie cilvēki tomēr atrada veidus kā kaut mazliet pieskarties ārpasaules strāvojumiem.
Franču aktrise Marina Vladi bija to izredzēto skaitā, kas varēja brīvi pārvietoties starp Krieviju-Franciju, pārējiem vārti uz pasauli bija slēgti. Pateicoties viņai šie vārti atvērās arī Visockim un pasaule varēja novērtēt viņa talanta spēku.
Par situāciju toreiz liecina kaut vai aktiera Daniela Oļbrihska atmiņas par to, kā Visockis pirmoreiz šķērsoja Padomju Savienības robežu. Krievu muitnieki konfiscē viņa ģitāru, jo tā esot „dārga Krievijas tautai”!
Fantastiska grāmata gan Visocka daiļrades cienītājiem gan arī visiem tiem, kam patīk stāsti par harizmātiskām personībām un viņu iekšējo cīņu. Marinas Vladi un Vladimira Visocka kopdzīvē atgādina filmu, kurai nav laimīgas beigas, bet toties tā liek padomāt un ķeras pie sirds...
No franču valodas tulkojusi Silvija Brice. Ilzes Isakas mākslinieciskais noformējums.
Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga, 2008
Mājas lapa: www.zvaigzne.lv
