22.maijs

Pirmā maija svētki togad bija izdevušies, jo armijas parāde, salūts un papildus pārtikas deva bija patīkama pārmaiņa pilsoņu kara plosītajā pelēcīgajā un traģiskajā Padomju Latvijas ikdienā. Pēc lielās atkāpšanās marta vidū fronte bija stabilizējusies pie Lielupes un Ziemeļvidzemē. Tas ļāva Stučkas valdībai un latviešu komunistiem nākotnē raudzīties ar lielu optimismu. Viņiem bija izdevies salasīt tiem laikiem neticami lielu 120000 cilvēku armiju ar 600 ložmetējiem un 100 lielgabaliem, izveidot tikpat varenu represīvo aparātu ar visu redzošām politiskajām nodaļām un koncentrācijas nometņu tīklu. Arī bads, kas jau vairākus mēnešus mocīja Padomju Latvijas iedzīvotājus, bija izdevies pārvarēt, pateicoties pienākušajiem labības, sāls un cukura ešeloniem no Padomju Ukrainas. Lielinieku naktsmieru traucēja vien “zaļo bandas” (šādi tolaik tika apzīmēta partizānu kustība) un pārdomas par Pasaules revolūcijas neizbēgamo uzvaru, kurā, bez šaubām, liela loma jāspēlē būs latviesu komunistiem.

Bet tad nāca negaidīta katastrofa un sabrukums. Vienā dienā Padomju Latvija tika izmesta vēstures mēslainē. Pat ne vienā diena, bet dažu stundu laikā. 1919.gada 22.maija agrā rītā apvienotie pretlielinieku spēki (landesvērs, dzelzsdivīzija un Jāņa Baloža komandētā latviešu brigāde) uzsāka uzbrukumu un jau pēcpusdienā vācu rokās atradās Pārdaugava un Rīgas centrs. No vietējiem vāciešiem veidotā landesvēra avangards steidzās uz Rīgu, lai ātrāk nonāktu pie Citadeles un Centrālcietuma, kur jau daudzus mēnešus ieslodzījumā tika turēti viņu radinieki. Lielinieki vēl nebija paspējuši apšaut apcietinātos, kad vācu zemessargi ar granātam pievarēja apsardzi un atbrīvoja nelaimīgos. Pārgalvīgais skrējiens pāri Daugavas tiltiem gan bija prasījis septiņu karotāju dzīvības, arī landesvēra komandiera barona Hansa Manteifeļa Coges dzīvību. Krastmalā viņiem bija izdevies pieveikt Padomju Latvijas armijas karaskolas kursantus un kara flotiles matrožus, bet vairāk spēku, ko likt pretim uzbrucējiem, lieliniekiem nebija. Vien “plintnieces” (bruņotas padomju iestāžu darbinieces) un nelielas karavīru grupiņas līdz vakaram vēl iesaistījās kaujās ar vāciešiem Rīgas nomalēs.

Rīgas zaudēšana nozīmēja padomju režīma sabrukumu. Stučkas valdība bija spiesta pārcelties uz Rēzekni, bet no turienes, baiļu dzīta, bēgt vēl tālāk, uz Krievijas pilsētu Veļikije Luki. Arī armija bēga. Bēga un laupīja, pa ceļam piekaujot komisārus un ņirgājoties par komunistiem. Lielākā daļa Padomju Latvijas armijas virsnieku un karavīru dezertēja un pievienojās partizāniem vai pārgāja nacionālās armijas pusē. Jūnija sākumā Latgalē ieradās vairs tikai nožēlojamas atliekas no tās milzīgās armijas, kura lielinieku rīcībā bija pirms pāris nedēļām. Latvijas lieliniecisma murgs uz visiem laikiem bija izsapņots. Vēl nesen, maija sākumā, šķita, ka nekas neapdraud lepno latviešu komunistu valsti, bet nu no tās vairs nekas nebija palicis pāri. Jūnija beigās lielinieki gan vienojās, ka uz kādu laiku saglabās Latvijas padomju valdību, bet tā turpmāk pildīja vien nožēlojamas izkārtnes funkciju.

Tikmēr lielinieku pamestajā Rīgā plosījās nevis “sarkano” latviešu, bet “balto” vāciešu organizēts terors. Japiebilst, ka Padomju Latvijas valdība un dažādās iestādes bija vislatviskākā varas struktūra mūsu tautas pastāvēšanas vēsturē – augstākā un vidējā līmeņa amatos atradās gandrīz vienīgi latvieši. Vāciešu niknums, uzzinot par lielinieku zvērībām un redzot tās savām acīm bijušo Rīgas koncentrācijas nometņu vietās, Centralcietumā un Citadelē, neizbēgami vērsās ne vien pret komunistiem, bet vispār pret visiem latviešiem. Šauti tika visi “sarkanie” pēc kārtas - arī tie piespiedu kārta sarkanarmijā mobilizētie, kuri pēc Rīgas krišanas pārnāca balto pusē un velējās iestāties nacionālajā armijā; arī tie padomju darbiniekiem, kuri bada spiesti bija iestājušies lielinieku dienestā un nebija aizbēguši kopā ar savām iestādēm uz Krieviju. Maija beigās dzelzsdivīzijas un landesvēra nogalināto skaits precīzi nav zināms, tas tiek lēsts līdz pieciem tūkstošiem cilvēku. Turpmākajās desmitgadēs latviešu sabiedrība vācbaltiešu minoritātei šo pārestību daudzkārt atgādinās un pat spridzinās landesvēra piemiņas vietas. Tas tiks darīts piemirstot, ka Baloža komandētā latviešu brigāde, kura lēnā pastaigā kā pēdējā no visām uzbrūkošajām vienībām ieradās Rīgā, mierīgi noraudzījās vāciešu noziegumos.

Lūk, tik sarežģīts ir 22.maijs, kur vienkopus savijusies drosme, bailes, naids, pretējas ideoloģijas, vienkāršo cilvēku un visas Latvijas liktenis.