Diez vai Stokera “Grāfa Drakulas” pārdošanas sākumu bija ar nolūku izraudzīts pēdējā Krievijas impērijas cara Nikolaja II kronēšanas gadadienai. Ironiski, ka pēdējos cara dzīves gados revolucionāri visai bieži caru dēvēja tieši par “proletariāta asinssūcēju”, kaut arī diez vai bija Stokera “Drakulas” cienītāji. Lai kā arī būtu, cara kronēšanas un Drakulas dzimšanas dienu sakritību dažs var uzskatīt par kārtējo ļaunu vēstošo zīmi, kuras pavadīja Nikolaju II ik uz soļa. Aleksandra III dēls Krievijā bija valdījis pusotru gadu pēc tēva boja ejas un 1896.gada 26.maijā Uspenska katedrālē tika kronēts par Krievijas impērijas caru. Daudziem nepatika, ka viņs bija pasteidzies apprecēt vācu izcelsmes princesi. Tomēr daudz nepatīkamāks bija kāds cits notikums. Nikolaja II kronēšanas laikā Hodinkas laukā sapulcējušos cilvēku vidū izplatījās baumas, ka tūlīt par godu svinīgajam notikumam visiem tiks dalītas dāvanas un vērtīgas monētas. Dāvanas neviens gan nesaņēma, bet trakojošajā pūlī tika sabradāti vairāk kā tūkstotis cilvēku.
Turpinot par traģiskiem notikumiem, jāatzīmē kāda dīvainība - tieši šonedēļ risinājušās gandrīz visas ievērojamākās 20.gadsimta jūras kaujas. Pirmā no tām 1905.gada 27.maijā notika ar jau minētā nelaimes putna cara Nikolaja II flotes līdzdalību. Šajā dienā Cusimas šaurumā sastapās Krievijas un Japānas impērijas flotes. Krievu kuģi bija mērojuši ceļu apkārt pusei planētas no Liepājas un Kronštates bāzēm uz Kluso okeānu, lai mēģinātu izšķirt Krievijas – Japānas kara iznākumu sev par labu. Admirāļa Rožģestvenska Baltijas flote bija pēdējā krievu cerība kaut ko glābt pēc Potrartūras cietokšņa zaudēšanas un daudzajām sakāvēm Korejā un Ķīnā. Tomēr modernā japāņu flote, kuru komandēja jūras kauju izcilnieks admirālis Togo, veiksmīgi manevrēja un divu dienu laikā vai nu nogremdēja, vai sagūstīja trīsdesmit krievu kuģus. Sakāves Tālajos Austrumos un revolūcija pašu mājās liecināja par smagajām Krievijas problēmām, kuras tā arī netika atrisinātas un noveda līdz impērijas sabrukumam.
Savukārt 1916.gada 31.maija pēcpusdienā pēc vairāku stundu uzmanīgas manevrēšanas sākās lielākā 1.Pasaules kara jūras kauja. Ziemeļjūrā satikās britu admirāļa Deivida Bītija un vācu admirāļa Franča fon Hipera komandētā flote. Triju diennakšu ilgajā Jitlandes kaujā kopumā piedalījās 250 kuģi un 100000 jūrnieku, bet tās iznākums galu galā bija neizšķirts. Pats kaujas sākums bija veiksmīgāks vāciešiem, kuri pēc stundu ilgas apšaudes un saņemtajiem papildspēkiem, kurus komandēja admirālis Šērs, nogremdēja divus angļu līnijkreiserus: “Indefatigable” un “Queen Mary”. Tomēr tas nebija izšķirošs panākums, jo vēl pēc stundas kaujas vietā ieradās admirāļa Dželiko komandētie galvenie angļu flotes spēki. 1.jūnija rītā angļiem izdevās apņemt vācu karakuģu grupu un ar 24 tiešiem trāpījumiem nogremdēt admirāļa Hipera flagkuģi “Lutzow”, piespiežot vāciešus sākt atkāpšanos. Neskaidrais kaujas iznākums, kurā vācieši zaudēja 11 kuģus un 3058 jūrniekus, bet angļi 14 kuģus un 6784 jūrniekus, pārliecināja vāciešus aktīvāk sākt izmantot zemūdeņu uzbrukumus, lai mēģinātu pārraut britu izveidoto blokādi un censtos uzvarēt jūras karā.
Visbeidzot, 1941.gada 27.maijā risinājās viena no nozīmīgākajām 2.Pasaules kara Atlantijas okeāna cīņu epizodēm. Šajā dienā tika nogremdēts varenākais nacistiskās Vācijas karakuģis “Bismarck”, kura nosaukums lepni atgādināja par Vācijas impērijas izcilāko kancleru Otto Eduardu Leopoldu fon Bismarku. Milzīgais vācu līnijkuģis kopš kara sākuma bezdarbībā bija nīcis Ziemeļvācijas ostās, jo izlaušanās cauri angļu kontrolētajam Lamanša kanālam uz okupētās Francijas Atlantijas okeāna ostām šķita bezcerīga. 1941.gada maijā vācieši nolēma veikt pārdrošu reidu apkārt britu salām no ziemeļiem, lai pēc nokļūšanas Francijā “Bismarck” varētu sākt reidus pret britu konvojiem plašajos Atlantijas okeāna ūdeņos. Reida sākums bija veiksmīgs. Pie Islandes krastiem vācu kuģis sastapa divus angļu milzeņus – līnijkreiseri “Hood” un modernāko britu līnijkuģi “Prince of Wales” - pirmo vācieši sašāva lupatās, bet otrs, saņēmis septiņus trāpījumus, bija spiests bēgt. Tūlīt pat “Bismarck” medībās tika iesaistīta gandrīz visa britu flote. Drīz vien uz vācu kuģa tika atklāta degvielas noplūde, bet 26.maijā angļu lidmašīnas izšauta torpēda sabojāja kuģa dzenskrūvi un ieķīlēja stūri. Nākamajā dienā liels angļu kuģu bars aplenca nekustīgo “Bismarck” un, izšaujot lielu daudzumu lādiņu un torpēdu, beidzot to nogremdēja. Viss kuģa komandējošais sastāvs lepni palika uz grimstošā milža klāja.