Arnolda Toinbija izaicinājums

Arnolda Džozefa Toinbija pirmais lielais panākums bija piedzimšana vienā no slavenākajām 19.gadsimta angļu intelektuāļu dzimtām. Toinbiji galvenokārt bija pazīstami kā lieliski dabaszinātnieki, tomēr Arnolds nolēma iet mātes pēdās un pievērsties vēsturei. Ieguvis izcilu izglītību, Toinbijs sāka veidot spožu akadēmisko karjeru Londonas Universitātē un Karaliskajā Ārlietu institūtā. Ievērojamākais Arnolda Toinbija darbs ir vairāk kā divdesmit gadus tapusī monumentālā divpadsmit sējumu “Vēstures pētniecība” (A Study of History), kurā viņš izvērsti izklāstījis savu skatījumu uz cilvēces vēsturi.

Tagad vēlreiz varam atgriezties pie agrāk aprakstītajiem 18. gadsimta Vidzemes, senās Asīrijas, pēckara Japānas un Kambodžas gadījumiem un negadījumiem. Iepriekš tos poētiski atļāvos apzīmēt kā šo sabiedrību mēģinājumus izķepuroties no nelabvēlīgā likteņa sarūpētā draņķīgā stāvokļa. Arnolds Toinbijs riebīgās situācijas, kādās dažkārt nonāk ļaužu kopas, apzīmējis vienkāršāk, izmantodams vienu vienīgu vārdu – izaicinājums. Jāatzīmē gan, ka Toinbija „izaicinājumi” attiecināmi nevis uz vienkārši draņķīgu, bet tik tiešām draņķīgu stāvokli, kas nopietni apdraud sabiedrības turpmāko pastāvēšanu. Turklāt nav svarīgi, vai šo izaicinājumu būtu sarūpējusi daba vai nejauki kaimiņi.

Seno asīriešu gadījumā izaicinājumu radīja gadsimtiem ilgie alkatīgo kaimiņu cilšu tīkojumi, kuri to vien darīja, kā laupīja un centās uzkundzēties auglīgajām Asīrijas zemēm. Vidzemniekiem neklājās vieglāk, viņus līdz deģenrācijas un iznīcības robežai pirms trīssimts gadiem bija noveduši Ziemeļu kara postījumi, mēra epidēmija un vispārējā pēckara depresija. Gaužām līdzīgi bija klājies arī Japānai, tikai mēra vietā viņi bija saņēmuši divas atombumbas, badu, bezdarbu un amerikāņu okupāciju. Savukārt Kambodžu vairākas desmitgades bija plosījušas cīņas par neatkarību, pilsoņu kari un amerikāņu aviācijas uzlidojumi. Visas minētās sabiedrības, pirms spēja rast iepriekšējos rakstos aprakstītos vairāk vai mazāk patoloģiskos risinājumus, atradās uz iznīcības sliekšņa.

Arnolds Toinbijs šos sabiedrību izvēlētos risinājumus uz apkārtējās vides mestajiem izaicinājumiem devē par „atbildēm”. Viņa skatījumā visa cilvēces vēsture ir nemitīga „izaicinājumu” un „atbilžu” virkne. Atbildes var būt veiksmīgas vai neveiksmīgas, bet tās neizbēgami virza cilvēces vēsturi uz priekšu. Piemēram, Sahāras stepju izžūšana savulaik ne vien iznīcināja daudzas mednieku un vācēju sabiedrības (tās, kuru „atbildes” bija neveiksmīgas), bet arī radīja Senās Ēģiptes civilizāciju (civilizācijas radīšana Nīlas ielejā bijis sekmīgs risinājums klimatisko izmaiņu apstākļos). Arī citos reģionos un citos laikmetos izdzīvošanas draudi veicinājuši civilizāciju veidošanos un sabiedrību attīstību, jo tie likuši cilvēkiem piepūlēties un kļūt radošiem, lai atrastu izeju no skarbās situācijas.

„Izaicinājuma” un „atbildes” mehānisms ir zināmākā Toinbija ideja un tā ļauj labāk aprakstīt un izvērtēt daudzas vēstures norises. Piemēram, attiecībā uz jau minētajiem gadījumiem, mēs varam ne vien apgalvot, ka sarkano khmeru režīms bijusi kambodžiešu sabiedrības „atbilde” uz desmitgadēm ilgo karu nestā posta „izaicinājumu”, bet brāļu draudzes - vidzemnieku „atbilde” uz Ziemeļu kara „izaicinājumu”, bet varam arī novērtēt, cik tās bijušas veiksmīgas vai neveiksmīgas.

Vēl viena, mazāk zināma, Toinbija ideja ir „aiziešanas” un „atgriešanās” mehānisms. To viņš izmanto, lai izskaidrotu veidu, kā sabiedrības meklē un rod risinājumus kritiskajās situācijās. Šo uzdevumu paveic sabiedrību radošie mazākumi vai pat atsevišķas izcilas personības. Krīzes situācijā tās pamet ierasto vidi un dodas svešumā, lai rastu risinājumu, atgrieztos atpakaļ un piedāvātu to pārējiem. Jēzus Kristus, Buda un Zaratustra varētu būt uzskatamākie „aiziešanas” un „atgriešanās” mehānisma piemēri. Tomēr arī Vidzemes, Kambodžas un Japānas gadījumos tas lielā mērā ir izpaudies.

Sarkano khmeru režīma eliti veidoja spējīgākie valsts intelektuāļi, kuri izglītību un komunistiskās idejas bija smēlušies Francijā un atgriezušies dzimtenē, lai piemērotu marksismu Kambodžas īpatnībām. Vidzemes gadījums bija nedaudz atšķirīgs. Hernhūtisma mācību atnesa vācu brāļi no ārienes, bet vietējie iedzīvotāji to labprāt pieņēma. Jāatzīmē gan, ka jauno ideju pieņemšanai un izplatīšanai latviešu brāļiem nācās doties garos ceļojumos tālākajiem Vidzemes nostūriem uz Valmieru un pārstaigāt visu novadu, bet daži devās arī tālāk – uz Eiropu un Ameriku. Savukārt Japānas gadījums atšķīrās ar to, ka viņiem nekur nebija jādodas, jo jaunās idejas atnesa amerikāņu okupācijas režīms un japāņu elitei nācās vien rast veidu, kā tās veiksmīgāk iedzīvināt savā zemē. Kādi varētu būt secinājumu? Skaidrs ir tas, ka nepatikšanās nonākušas sabiedrības glābiņu meklē ārpus savas ierastās vides, vai nu pieņemot svešinieku sludinātas idejas, vai, kā to bija pamanījis Arnolds Toinbijs, pašiem dodoties to meklējumos. Atliek vien pārfrāzēt seriāla “X-faili” saukli, ka “Atbildes ir tur, ārā”.