Kā izrādās, pašiem jaunākajiem dejotājiem šī ir tikai otrā publiskas uzstāšanās reize, taču uztraukums manāms vien paklanīšanās brīdī, kad bērni mazliet samulst.
Kļūst nedaudz savādi, ja aizdomājas, ka deja, kas tagad tiek izpildīta ar tādu vieglumu (protams, ja neņem vērā faktu, ka stepu dejo kurpēs, kas skaņas pastiprināšanai apkaltas ar metālu), radusies Amerikas kokvilnas plantācijās, kā brīdinājuma signāls. Melnādainie vergi vispirms ar sitamo instrumentu palīdzību brīdināja cits citu par plantatoru tuvošanos, vēlāk, saimniekiem to atklājot, rīki tika atņemti, taču vergi trauksmes signālus iemācījās izsist ar kājām.
Vēl pēc dažiem gadiem, līdz ar īru ieceļotājiem, dejai tika pievienoti arī šīs tautas temperamentīgie ritmi. Taču līdz pat 20.gs. sākumam stepu izpildīja vien melnādainie, ja to vēlējās darīt arī „bālģīmji”, seju nācās nokrāsot melnu. Pagājušā gadsimta sākumā situācija mainījās, deja kļuva par mūzikla, uzveduma, šova elementu. Cits aizspriedums, ka arī sievietei stepā var tikt dota galvenā, pat vadošā loma, atkāpās tikai 20.gs. astoņdesmitajos gados, līdz ar stepa otro uzplaukumu.
Atgriežoties pie sestdienas notikumiem, kā jau ierasts, skatītāji dejas pasākumā nebija tikai pasīvi vērotāji vien. Starp priekšnesumiem, klātesošie, no kuriem lielākā daļa jau gandrīz visu laiku instinktīvi situši līdzi ritmu, tiek aicināti arī paši kāpt uz skatuves un izmēģināt vienu vai vairākus soļus. Un nu, deja, attaisnojot savu demokrātisko dabu, piesaista tiklab puišeli sandalēs kā pēc kora nodarbībām nākušus puišus solīdos uzvalkos ar nošu mapītēm padusē.
