LKA studentu sniegums festivālā „Laiks dejot 2008”

Fakts, ka šis ir koncerts-eksāmens modernās dejas kompozīcijā, noskaņu padara vēl mazliet satraucošāku. Sanākušie vecāki, radi un draugi cītīgi tur īkšķus un puķu pušķus. Viena no festivāla organizatorēm un arī šo jauno studentu pasniedzēja Olga Žitluhina sveic sanākušos un iepazīstina ar dažiem interesantākajiem, festivāla laikā gaidāmajiem pasākumiem.

Un drīz vien jau dziest gaismas, lai sāktos uzveduma pirmā daļa – „Piedošana klusē”, kam horeogrāfiju veidojis Guntis Spridzāns. Deja kā domas, emocijas nodošanas veids, tuvošanās, kam seko uzbrukums vai glāsts. Uzvedumā apvienoti dažādi dejas elementi, gan solo, gan dejotāju savstarpēja sadarbība, gan sinhronas kustības un spēja ļauties partnera vadībai. Un tas viss ir kino – gribas teikt, jo dejas uzvedumu rāmītī ieliek, kā sākumā, tā beigās veidotais noskaņas papildinājums – mazliet veclaicīga projektora dūkoņa.

Otro un trešo daļu, kura atdala nelielas, desmit minūšu pauzes, veido 15 horeogrāfijas studentu radīti mazi darbiņi. Mūzika vairākos darbos atkārtojas – kā noprotams, tas bijis viens no uzdevumiem – „uz mūzikas” radīt kustību.

Nereti tas, kas atšķir deju no dejas ir tieši vizuālais risinājums, jo ir elementi, kas vairākās dejās tomēr atkārtojas un tad tērpi, krāsas ir tās, kas palīdz nošķirt vienu no otras. Interesantāko darbu vidū gribas pieminēt Madaras Juškas „Fata Morgana” – balto vīziju un Elīnas Lankovskas izteiksmīgo vīrieša un sievietes saspēli – „Pietiek!”, kurā sieviete-lelle, ko vazā un staipa vīrietis, izcīna uzvaru aizejot. Lai arī pati ideja it kā nav pārāk oriģināla, vizuālā izteiksmība to atsver un deja izsauc aplausu vētru. Vīrieša un sievietes attiecības ar līdzīgu risinājumu, taču mazāk dramatiskas, veidojis arī Krišjānis Sants („Zem mežģinēm”).

Vizuālā izteiksmība uzrunā darbos „200g indes” (Elīna Lutce) –rafinētas sieviešu spēles, patiesi elegantā, stilizētā izpildījumā, kur beidzot grūti vilkt paralēles ar ko iepriekš redzētu, „Dvīņi”, kur attiecības ris interesantā kombinācijā – viņš&viņa un viņa (dvīņi – vīrietis un sieviete un vēl viena viņa). Gribas pieminēt arī Katrīnas Albužes veidoto „Mieriņš, mieriņš...”, kurā veiksmīgi izmatots elpas efekts noslēgumā – dejotāju dziļās un skaļās ieelpas un izelpas, dejas beigās pēkšņi tuvojoties skatītājiem, pakāpeniski izdziest tumsā.

Topošo horeogrāfu rokraksti vēl veidojas, dažiem tas jau veido noteiktas aprises, citiem vēl priekšā meklējumi, taču studentu prasme izmantot apgūtos elementus, kombinēt un variēt, norāda, ka radošu ideju viņiem netrūkst.