”Ceļu galos plīv acis” – apvienības Labortory of Stage Arts, noisenroll kolektīva PuseH PuseW sniegumā (deja – Simona Orinska, video – Līga Stibe).
Vēl nesen, maija sākumā, šīs apvienības teatralizētais uzvedums un video bija skatāms arī festivālā Skaņu mežs. No mūzikas festivāla līdz dejas festivālam viens solis, jo mūzika un kustība šajā uzvedumā veido vienotu veselumu. Tā ir deja-rituāls jeb buto. Buto – deja, kas radusies 20.gs. 60.gados, iedvesmojoties no japāņu kultūras un ietekmējoties no rietumu avangarda virzieniem.
Baltas skudras pār melno ekrānu, balta kaila sieviete, līdzās trīs, šķietami ar viņu nesaistīti, puiši pie skaņas iekārtām, zilas un oranžas gaismu spēles, acis, plati atvērtas un aizvērtas, mirkšķinās uz ekrāna un projicējas uz sievietes kailā ķermeņa.
Sadarbojoties ZI temp.dance un ratiņkrēsla lietotājiem, tapusi dejas izrāde „Maratons”. Trīs meitenes-dejotājas un divas sievietes ratiņkrēslos, arī dejotājas. Virpuļojoši stāvi, zaļš dzijas pavediens, kas sasaista un līstoša ūdens skaņa. Maratons, kas nekad netiks veikts, maratons, kas noskriets cilvēku attiecībās, attālums un ceļš vienam pie otra.
Slāpju un sāpju mocīts vīrietis tuksnesī – Valērija Oļehno paša veidotā un izdejotā „Esperanza”. Fizisks bezspēks, paātrināta sirdsdarbība un pulss. Vīrietis pārvietojas no viena svelmes laukumiņa uz otru, saules/prožektoru apsvilināts. Strauji, saraustīti, īss tumsas mirklis un viss sākas jauna, uzrodas jauns gaismas un punkts skatuves melnajā telpā. Dinamika pieaug, tie vairs nav tikai skrējieni un ripojieni no viena punkta uz otru, bet akrobātiski lēcieni, piesaistot break dance elementus.
„Nav svarīgi, ko es daru dotajā brīdī, daudz svarīgāks ir ceļš, kā es pie tā nonācu. Ceļš ir svarīgāks par galamērķi... Ne ar vienu nenotiek kas tāds, ko viņš nebūtu spējīgs paciest./M. Aurēlijs/” – deju raksturojis tās veidotājs.
