Nedēļa pasaules vēsturē (9.-15.jūnijs)

Tātad, kari, kari un vēlreiz kari. To cilvēces pagātnē ir bijis pietiekami daudz. Labā ziņa ir, ka šī nedēļa bijusi diezgan miermīlīga un nesusi vairāku lielu konfliktu beigas. 1967.gada 11.jūnijā noslēdzās Sešu dienu karš starp Izraēlu un arābu valstīm. Nelielajai Izraēlai pietika ar nieka sešām dienām, lai sagrautu padomju dāsni apgādātās arābu armijas un nonāktu līdz Suecas kanālam. Savukārt 1982.gada 14.jūnijā pēc argentīniešu garnizona padošanās Stenlijas pilsētā beidzās sešas nedēļas ilgušais Folklendu karš starp Lielbritāniju un Argentīnu. Cīņu objekts bija nelielas, drēgnas un aitkopju apdzīvotas salas Atlantijas okeāna dienvidos. Argentīnas pretenzijas uz Folklendu salām (argentīnieši tās sauca par Malvinu salām) šķiet visai dīvainas, jo uz tām, atšķirībā no Abrenes, nebija pat dzelzceļa. Karā, kurā Argentīnas armijas rindās piedalījās arī daži latvieši, dzīvības zaudēja aptuveni tūkstotis cilvēku.

1752.gada 10.jūnijā cilvēce piedzīvoja veiksmīgāko zibens trāpījumu cilvēces un pērkona ilgo un pretrunīgo attiecību laikā. Šajā dienā viens no panākumiem bagātākajiem un veiksmīgākajiem amerikāņiem savaldīja zibeni, kurš iespēra viņa laistajā pūķī. Amerikāņa vārds bija Bendžamins Franklins un zibens brīnumainā kārtā viņu nenogalināja. Franklina CV bija diezgan iespaidīgs – sešpadsmit brāļi un māsas, izglītošanās pārtraukta desmit gadu vecumā, kas netraucēja viņam kļūt par vairāku preses izdevumu izdevēju, veiksmīgu uzņēmēju, izgudrotāju, rakstnieku, zinātnieku, kā arī bibliotēkas, apdrošināšanas kompānijas, slimnīcas vadītāju un Filadelfijā akadēmijas (vēlākā Pensilvānijas Universitāte) organizētāju. Tomēr galvenais Franklina hobijs bija noslēpumainās elektrības medības un brīvo laiku viņš pavadīja veicot ar to dažādus bīstamus eksperimentus. Zibens trāpījumu Franklina laistajā gaisa pūķī deva cilvēcei ne vien labāku priekšstatu par elektrīvu un zibens novedējus, bet arī vienu no nedaudzajiem sakarīgajiem politiķiem. Bendžamins Franklins ir vienīgais ASV pamatlicējs, kura paraksts atrodams uz visiem četriem šīs valsts dibināsanas dokumentiem (Neatkarības deklarācijas, Līguma par savienību ar Franciju, Parīzes līguma un ASV Konstitūcijas). Ne velti tieši Franklina ģīmetne atrodama uz 100 dolāru banknotes.

323.gadā p.m.ē. 13.jūnijā Babilonas pilsētā 33 gadu vecumā mira viens no visu laiku diženākajiem valdniekiem Maķedonijas Aleksandrs (pazīstams arī kā Aleksandrs Lielais). Versijas par viņa nāves apstākļiem ir diezgan dažādas. Vai nu vainīga bijusi nedziedināma slimība, vai nekontrolēta uzdzīve, vai arī slepkavība noindējot. Man gan gaužām aizdomīgs šķiet lielais trijnieku skaits Aleksandra nāves datumā un viņa gadu skaitā. Turklāt jāatceras, ka 33 gadu vecums senatnē ir bijis liktenīgs vēl dažam labam dižam cilvēkam. Lai kā arī būtu bijis, liktenis apstādināja enerģisko karavadoni brīdī, kad viņš bija pakļāvis visus Tuvos Austrumus un Vidusāziju, izveidojis milzīgu impēriju no Grieķijas līdz Indijai, un turpmāk plānoja pievērsties Āfrikas kontinentam. Par Aleksandra Lielā talantu, kuru jaunībā bija slīpējis viņa tēvs Maķedonijas karalis Filips II un grieķu filozofs Aristotelis, liecina kaut vai tas, ka Aleksandram, atšķirībā no daudziem citiem pirms un pēc viņa, bija izdevies iekarot pat Afganistānu. Varam tikai minēt, kādus panākumus turpmāk būtu guvis maķedoniešu militārais ģēnijs un kāda būtu viņa impērijas un visas cilvēces turpmākā vēsture, ja viņš nebūtu pāragri miris. Ļoti iespējams, ka hellēniskā Aleksandra impērija būtu pastāvējusi vēl ilgi un mūsdienās mums nenāktos runāt par nepārvaramām Austrumu un Rietumu kultūru atšķirībām.

Trešais dižais vīrs, kuru šonedēļ vēlos pieminēt, ir Dante Aligjēri, kurš 1300.gada 15.jūnijā kļuva par vienu no sešiem Florences prioriem. Dzejnieka politiskā darbība, kā tas nereti gadās arī mūsdienās, bija daudz neveiksmīgāka par kalpošanu mūzām un jau pēc diviem gadiem viņš tika izraidīts no pilsētas un izpelnījās aizmugurisku nāves soda piespriešanu. Mēs varētu teikt “labi, ka tā”, jo klejojot ar ģimeni un meklējot patvērumu dažādās pilsētās, Dante sarakstīja savu izcilo šedevru “Dievišķā komēdija” (pats Dante to saucis vienkārši par “Komēdiju”). Klejojumi pa Elles lokiem, Šķīstīšanas kalnu, Paradīzi un Itālijas pilsētelēm noslēdzās ar Dantes Aligjēri milzīgiem panākumiem un mūžīgu slavu.