Tukša skatuve, kuras vienā malā novietots mikrofons, ģitāra un kāds maisiņš skaņu efektiem. Kā pirmie uz skatuves kāpj dejotāji no Izraēlas. „Animus” (horeogrāfija: Aviv Eveguy, deja: Alex Shmurak, Limor Melamed, Aviv Eve-Guy) – vīrietis un divas sievietes, kuras brīžam „saplūst vienā”. Tās ir dinamiskas, intensīvas attiecības, kurās mīlestība un kaislība vienā mirklī var pārvērsties noslēgtībā. Attiecības, kur viena roka sedz acis, bet otra tiek likta uz sirds. Redzamais un sajūtamais, izteiksmīgi žesti, tiklab ikdienišķi, kā abstrakti.
Pēc starpbrīža uz skatuves kāpj nākamie viesi – „Skoveworks” no ASV ar izrādi „Plaisa”. Déjà vu – uz skatuves atkal trīs cilvēki – divas sievietes un vīrietis. Negaiss un vārdi „We against the world” pavīd fonā, līdz ar frāzēm, ka pasaule tuvojas savam galam. Tumsa, kur vienā, skatuves sānos novietota prožektora gaismas strēlē, laiku pa laikam, parādās kāds baltā tērpts ķermenis un kustības daļa. Brīžam gaisma kļūst intensīvāka, brīžam dominē tumsa. Šai, tāpat kā iepriekšējai izrādei, nav konkrētas sižetiskas dramaturģijas, deja balstās uz emociju mijiedarbību, apmaiņu – no dejotāja skatītājam.
Trešie šai vakarā atkal ir festivāla ciemiņi no Izraēlas – „Pēc bolero” (horeogrāfija: Hillel Kogan). Viena no dinamiskākajām un spilgtākajām izrādēm, kas ne tikai sajūsmina šī vakara skatītājus, bet arī izceļas uz lielas daļas citu redzēto iestudēju fona. Izrāde kā spilgti sarkans punkts uz „i” festivāla noslēgumam.
Fonā plūstot neskaidram patskaņu virknējumam, deju piesaka manekens bez galvas, (toties uzvalkā). Viņu nomaina, dejotāji – vīrietis un sievietes, dinamiskā čigānu un ebreju mūzika mijas ar Četa Beikera „My Funny Valentine”. Sarkanā tērptās dejotājas izceltās, pārspīlēti sievišķīgās formas, savaldzina manekenu un pār viņu līst rožlapiņu lietus, kas mirkli vēlāk kļūst par divu citu sieviešu spēles/cīņas arēnu. Mazi, it kā haotiski sakārtoti stāstiņi, kam labāka anotācija par festivāla bukleta lasāmo šķiet nav iespējama:
„Lūdzu atstājiet savu galvu uz pleciem
Pēc bērēm mēs atklājam, ka dzīve ir kā īrisa konfekte
Visas šīs pozas, brīnišķās pozas,
Dzīve ir spēle, un patiesa mīla ir trofeja
Bērni varētu būt labs aizsegs. Žēl, ka mēs neuztaisījām bērnu.
No manis paša grāmatas lec pašnāvībā
Esmu tik priecīgs, ka arī tu esi priecīga.”
P.S. Reportāžas pirmajā galerijā "Tumšais zirgs/Melnais mežs" ir redzamas ainas no laikmetīgās dejas kompānijas “Yanira Castro” izrādes, kas notika Dailes teātra sieviešu tualetē.
Tumšais zirgs/Melnais mežs ir mīlas stāsts, kurš tiek izspēlēts visintīmākajā telpā: vannas istabā. Publika ir līdzzinātāja emocionālam un dziļi privātam dialogam starp vīrieti un sievieti, kas pārtop par formālu, juteklisku deju…tīru un vēsu.
