Bēgšana no Klints

1775.gadā spānis Huans Manuels de Aijala atklāja nelielu salu Sanfrancisko līcī un nosauca to par “La Isla de los Alcatraces” jeb “Pelikānu salu”. Pelikānus drīz vien nomainīja amerikāņu militārā bāze, bet vēlāk cietums. Šo vietu, kura mūsdienās ieguvusi poētisku nosaukumu “Klints”, 1934.gadā, pēc Alkatrazas modernizācijas, sāka izmantot bīstamāko recidīvistu un organizētās noziedzības vadoņu (slavenākais no tiem nenoliedzami ir bijis Al Kapone) izolēšanai. Speciāli izbūvētas cauršaujamas galerijas, tālvadības asaru gāzes konteineri un metāla detektori un drēgnie Sanfrancisko līča ūdeņi padarīja Alkatrazas salu par drošāko ASV cietumu. Klints iemītnieku skaits gadrīz nekad nepārsniedza trīs simtus.

Frenks Moriss Alkatrazā nonāca pēc vairāku laupīšanu veikšanas un atkārtotām bēgšanām no apcietinājuma vietām. No šī cietuma tā pastāvēšanas laikā kopumā bija mēģinājuši izbēgt nieka 36 cilvēki. Daudzi tika notverti jau pašā cietuma teritorijā, daži nošauti, bet pārējie noslīka, cenšoties pārpeldēt līci. Moriss nonāca cietuma “B bolkā” pieces soļus garā un trīs soļus platā kamerā un tūlīt pat sāka bēgšanas plānošanu. Tas nebija nekas jauns viņa ģimenē. Morisa māte Klāra vienpadsmit gadu vecumā aizbēga no mājām, četrpadsmit gadu vecumā no grūti audzināmo skolas, septiņpadsmit gados no labošanas kolonijas, bet pēc Morisa piedzimšanas, arī no sava dēla. Frenks nolēma turpināt ģimenes tradīciju un par katru cenu aizbēgt no Klints.

Drīz klusais Frenks sadraudzējās ar pļāpīgo kaimiņu kameras biedru autozagli Alenu Vestu un brāļiem Englīniem - spēcīgiem lauku puišiem – Džonu un Klarensu. Bēģsanas plāns bija vienkārš: pirms vairākiem gadiem no “B bloka” ventilācijas šahtas tika izņemts ventilators un pa to varēja droši pārvietoties. Sākumā nokļūšana līdz pašai ventilācijas šahtai šķita neiespējama, jo no kameras uz to veda tikai neliela ventilācijas atvere. Tomēr, mēģinot urbināt betonu ap sīko atveri ar manikīra šķērītēm, tas sāka drupt. Lai maskētu savu jauniegūto aizraušanos, Moriss iegādājās akordeonu, ar kuru varētu aizklāt izārdīto sienas gabalu. Vēlāk, kad akordeons kļuva par mazu, Moriss izgatavoja veselu viltus sienas fragmentu.

Drīz vien cietumsargus pārsteidza draudzīgās četrotnes Morisa, Vesta un brāļu Englīnu aizraušanās ar gleznošanu. Neviens pat nenojauta, ka līdzās jaukiem mākslas darbiem top arī viltus sienu fragmenti un noziedznieku galvu imitācijas. Pēc kāda laika sazvērnieki izgatavoja arī paštaisītu urbi, kas viņiem palīdzēja ātrāk drupināt cieto betonu. Vests bija pamanījies nozagt putekļusūcēja motoru un nu to izmantoja improvizētā urbja darbināšanai. 1962.gada vasarā viss bija sagatavots bēgšanai – pietiekami lieli caurumi kameru sienās, lai pa tiem varētu izspraukties cilvēks, viltus galvas, kuras tiktu atstātas gultās, lai sargos neradītu aizdomas un pārzāģētas restu skrūves ventilācijas šahtā.

Tomēr pēkšņi viss sarežģījās – brāļu Englīnu kamerās tika veiktas kratīšanas un tas satrauca Vestu, kurš baidījās, ka sargi pamanīs viņa izveidoto viltus sienu. Tādēļ Vests nolēma aizmūrēt caurumu, bet pārējie noziedznieki – bēgt dažas dienas agrāk nekā plānots – 1962.gada 11.jūnija naktī. Veiksmīgi nonākuši uz cietuma jumta, sazvērnieki nonāca dilemmas priekšā – sienu zem viņiem izgaismoja sargtorņu gaismas un viņiem nācās izšķirties par bēgšanas atlikšanu vai risku tikt noķertiem. Moriss izvēlējās otro variantu, nošļūca no 15 metru augstā jumta pa notekcauruli un vēl norāpoja labu gabalu pa apgaismoto pagalmu, līdz nonāca drošā patvērumā. Brāļi Englīni sekoja Morisam pa pēdām. Pārvarējuši žogu un nonākuši līča piekrastē, viņi piepūta no lietusmēteļiem izgatavotos peldpūšļus un metās ūdenī.

Nākamajā rītā bēgļu meklēšanai tika nosūtītas lidmašīnas, kuģi un dzinējsuņi, taču vienīgais, ko izdevās atrast vairāku dienu ilgajā meklēšanas operācijā, bija maisiņš ar sešdesmit fotogrāfijām no ģimenes albūma un recepte uz Klarensa Englīna vārda. 1993.gadā par leģendāro noziedznieku noķeršanu tika izsludināta viena miljona dolāru liela atlīdzība. Vai tiešām kāds vēl ticēja, ka Morisam un brāļiem Englīniem tomēr būtu izdevies Sanfrancisko līci un izglābties? Ļoti iespējams, ka tas tiešām tā bija, jo kādam bijušajam Alkatrazas cietumsargam, Frenkam Hīnijam, Englīnu radinieki apgalvoja, ka saņēmuši brāļu sūtītas pastkartes no Dienvidamerikas.