Staļins sit pirmais

Ilgus gadus pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai par sarkanās armijas pirmajos kara mēnešos piedzīvoto sakāvju galveno cēloni tika uzskatīta PSRS nesagatavotība karam – Staļins uzticējies Hitleram un nav bijis gatavs cīņai ar Vāciju. Daži mūsdienu krievu vēsturnieki vēl arvien aizstāv minēto viedokli, lai gan šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka būt vēl gatavākam karam kā Padomju Savienība 1941.gada vasarā nemaz nav iespējams. Staļina rīcībā bija vairāk lidmašīnu un tanku nekā visām pārējām planētas valstīm kopā, gigantiskas dzīvā spēka rezerves un sīki izstrādāti kara plāni.

PSRS sāka gatavoties karam ar Vāciju jau 1939.gada oktobrī pēc tam, kad starp abām valstīm Polijas saplosīšanas rezultātā bija izveidojusies kopīga robeža. Jau 1940.gada vasarā sarkanās armijas vadība bija izstrādājusi konkrētus kara plānus, kuri turpmāk tika precizēti un pielāgoti mainīgajai situācijai. Staļina aprēķins bija vienkāršs – Vācijas un Lielbritānijas karam ieilgstot vācieši būs spiesti savu karaspēku koncentrēt Francijā un Vidusjūras baseinā, kas izdevīgā brīdī ļautu sarkanajai armijai uzbrukt Trešajam Reiham no muguras.

Protams, kara plānu izstrādāšana pati par sevi vēl nenozīmēja, ka PSRS tiešām gatavojusies uzbrukt Vācijai. Daudzas valstis mēdz izstrādāt uzbrukuma plānus savām kaimiņvalstīm „katram gadījumam”. Tomēr šoreiz situācija bija atšķirīga, jo priekšpēdējā, 1941.gada 11.martā apstiprinātajā plānā, bija ierakstīta norāde „Uzbrukumu sākt 12.06.” jeb 12.jūnijā. Īsti neatbildēts gan paliek jautājums – ja jau PSRS tiešām bija plānojusi uzbrukt Vācijai šajā datumā, tad kādēļ tā to neizdarīja. Ticamākā versija ir, ka Staļina plānus izjauca Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa bēgšana uz Angliju 1941.gada 10.maijā, lai mēģinātu noslēgt miera līgumu ar britiem. Neskaidrajā situācijā, kad padomju puse nebija pārliecināta par turpmāko notikumu attīstību, Staļins nolēma neriskēt un atlikt uzbrukumu. Bet kas būtu noticis, ja viņš būtu riskējis un pirmais devis triecienu?

Daudzi krievu vēsturnieki un publicisti uzskata, ka Staļina uzbrukuma gadījumā Vācija tiktu sakauta, jo vērmahts būtu nostādīts tikpat neizdevīgā situācijā, kādā Hitlera uzbrukuma rezultātā 1941.gada vasarā nonāca sarkanā armija. Viņi uzskata, ka pat gadījumā, ja Vācijai būtu izdevies ierobežot pretinieka galveno uzbrukumu Dienvidpolijā, cerības noturēt Rumāniju un Ungāriju būtu tuvas nullei, bet Rumānijas naftas lauku zaudēšana nozīmētu neizbēgamu Vācijas sakāvi, jo bez degvielas tā nevarētu karot. Rezultātā Padomju Savienība uzvarētu 2.Pasaules karā nevis 1945., bet 1941. vai 1942.gadā un sovjetizētu visu Eiropu. Tomēr vai viss ir tik vienkārši? Vai Staļinam būtu izdevies pēkšņs un iznīcinošs trieciens?

Manuprāt, nekas neliecina par to, ka sarkanā armija uzbrukuma gadījumā spētu gūt vērā ņemamus panākumus ar tālejošām ģeopolitiskām sekām. Bieži tiek uzsvērts, ka viens no sarkanās armijas kara sākuma neveiksmju cēloņiem bija tās aviācijas iznīcināšana lidlaukos jau kara pirmajā dienā. Savukārt, ja Staļins būtu apsteidzis Hitleru, tad tāds pat liktenis piemeklētu nevis padomju gaisa spēkus, bet gan luftwaffe. Vai tas tiešām tā būtu? Padomju Savienība 1941.gada vasarā tiešām veica pēkšņu uzbrukumu kādas kaimiņvalsts lidlaukiem un tur izvietotajai aviācijai. Šī valsts bija Somija. Tās lidlaukus 25.jūnijā īsi pirms somu iesaistīšanās karā bombardēja vairāk kā divsimts padomju bumbvedēji. Rezultāti bija ļoti pieticīgi: lidlaukos tika iznīcināta viena somu, bet notriektas 23 padomju lidmašīnas. Varam tikai iedomāties, kādas būtu sarkanzvaigžņotās aviācijas uzlidojumu sekas Austrumprūsijai, kurā, atšķirībā no Somijas, bija izveidota ļoti spēcīga pretgaisa aizsardzības sistēma.

Vēl niecīgākas bija sarkanās armijas izredzes sauszemes kaujās pret vācu armiju. Pirmkārt, 12.jūnijā vācu karaspēks vēl atradās 30 kilometru attālumā no robežas - kājniekus un tankus pie robežas pievirzīja tikai īsi pirms uzbrukuma sākuma 22.jūnijā. Tātad, lai pēc „pēkšņā” uzbrukuma nonāktu līdz pretinieka pozīcijām, sarkanajai armijai būtu jāpatērē viena vai divas dienas, bet līdz ar to būtu zudusi iespēja pārsteigt vāciešus, kuri jau būtu sagatavojušies aizsardzībai.

Otrkārt, 1941.gada vasaras kaujas pierādīja, ka vācu vienības lieliski cīnās aizsardzības kaujās un aplenkumā, kā arī spēj izturēt pēkšņus skaitliski pārāka pretinieka uzbrukumus. Tādēļ varam diezgan droši apgalvot, ka padomju karaspēka 12.jūnija uzbrukums nebūtu nedz pēkšņs, nedz iznīcinošs un Staļina karagājiens uz Rietumeiropu labākajā gadījumā beigtos līdzīgi kā divdesmit gadus agrākais karagājiens uz Varšavu.

Tomēr minētie apsvērumi attiecas tikai uz nenotikušā kara pirmajām dienām un nedēļām. Daudz svarīgāki, manuprāt, ir divi citi apsvērumi, kuri ļauj mums nedaudz citādāk palukoties uz Vācijas – PSRS karu kopumā. Pirmais attiecas uz Hitlera izvēlēto stratēģiju karam ar Padomju Savienību – viņš nolēma vēlreiz atkārtot to pašu, ko līdz tam mēģinājis Kārlis XII un Napoleons – iebrukt pēc iespējas dziļāk Krievijas teritorijā un cerēt, ka tā padosies. Rezultātā gan Zviedrija, gan Francija, gan Vācija piedzīvoja sakāves.

Staļina uzbrukuma gadījumā Vācijai karotu pret Krieviju līdzīgi kā 1914.gadā – no aizsardzības, balstoties uz īsām komunikācijām un cenšoties ievilināt pretinieku lamatās. Toreiz Vācija izcīnīja spožas uzvaras un piespieda Krieviju padoties, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka 12.jūnija uzbrukuma gadījumā rezultāts būtu citāds. Šeit vēl varētu atzīmēt, ka visi lielākie kari, kurus Krievija ir izcīnījusi impērijas perifērijā (Krimas karš, Krievijas – Japānas karš, 1.Pasaules karš, PSRS – Somijas karš un Afganistāna), tā ir zaudējusi.

Otrs apsvērums ir saistīts ar ideoloģiju. Staļina uzbrukuma gadījumā nebūtu bijis iespējams realizēt “Lielā Tēvijas kara” mītu un ar patriotiskiem saukļiem mobilizēt padomju sabiedrību cīņai pret Vāciju. Tieši pateicoties veiksmīgai propagandas kampaņai Padomju Savienībai izdevās izturēt grūto 1942.gadu un pārliecināt karavīrus vairs neatkāpties un nepadoties gūstā. Situācijā, kad PSRS būtu agresore un karadarbība galvenokārt risinātos Baltijā, Baltkrievijā un Rietumukrainā, nebūtu cerību uz sabiedrības atsaucību un gatavību maksāt ar savām dzīvībām par uzvaru Staļina izraisītajā karā.