Bērnu Festivāls 2008

Izlasot šādu pieteikumu, liekas, nekas šai cēlajai idejai ceļā stāties nevarētu. Arī pasākuma programma, ar kuru iepazīstos pirms pasākuma liekas visi daudzsološa. Arēnā izveidotas 6 darbības zonas – zāle sadalīta uz pusēm ar aizkaru, vienā pusē atrodas t.s. lielā skatuve, otrā – piepūšamās atrakcijas, ir arī mazā skatuve, īpašas atrakcijas paredzētas pirmā stāva foajē un arēnas trešajā stāvā, kā arī ārā.

Ierodoties uz pasākumu mazliet lietainajā sestdienā, vispirms šķiet, ka pamestības sajūta pie arēnas radusies laikapstākļu dēļ, taču mazliet vēlāk atklājas, ka ir arī citi iemesli.

Nav īsti skaidrs, par ko domājuši organizatori izvēloties tieši arēnas telpas. Varbūt par kādu mistisku demogrāfisko sprādzienu, kas pēkšņi atklātos un viss šis telpu kvantums par sālītajām cenām piepildītos bērniem? Vilšanās pie kases bija daudziem vecākiem. Ģimenei („standartformā” – 2 vecāki un bērns vai vecāks un 2 bērni) nākas iztērēt šai izklaidei 28 Ls, savukārt atlaide daudzbērnu ģimenēm (2 un vairāk bērni) paredz ieeju „vien” par 35Ls, tiesa bērniem līdz 2 gadu vecumam ieeja par brīvu.

Pēc nosauktajām summām, seko kasieres piebilde, lai paņem programmu un apskatās, vai tas vispār šķiet interesanti. Daļa atnākušo summu pēc pārdomu pauzes arī samaksā, jo ceļš tomēr uz arēnu mērots un bērniem pasākums apsolīts. Citi, atmetuši ar roku, dodas meklēt kādas citas izklaides iespējas. Taču ar iekšā tikšanu arīdzan nekas vēl nav galā, vai pareizāk – nesākas. Pamatīga vilšanas noteikti sagaidīja arī tos, kas attapās, ka par daļu no iekšā gaidāmajām atrakcijām jāmaksā vēl papildus.

Iekšā valda bērnu kņada un jāskatās, kur likt kāju? Zināma rosība valda bumbiņu kastē, bet citādi telpas pilda bērnu pasākumiem neierasts miers.
Daļa bērnu izklaidējas arēnas zālē, lēkājot pa piepūšamajām konstrukcijām un gremdējoties bumbiņu baseinā. Otrā pusē – uz lielās skatuves viena pēc otras kāpj dažādas bērnu popgrupas, teātra un cirka trupas, vērojama joga, steps, iluzionisti, pekusionisti, ekstrēmisti un bērnu modesskates. Skatītāju te salīdzinoši visvairāk.

Pirmā stāva gaiteņos daži mielojas ar saldējumu, citi mirdzošām acīm stāv pie spīguļojošu nieciņu stendiem. Māmiņu dueti, trio vai kvarteti dzied karaoki – kaut ko no aktuālā latviešu popa un estrādes gabaliem.

Trešajā stāvā gar sienām klājas krāsaini bērnu zīmējumi. Te sevi reklamē BJC „Daugmale” un Rīgas Skolēnu pils brīvā laika pulciņi. Ir iespēja uzspēlēt dambreti, izmēģināt roku stikla darbnīcā, zīmēt, līmēt un tapt apzīmētiem, ietrenēt roku veiklību friziermeistarībā „Pinku namā”, pastaigāt pa „mēli” vai iemācīties pagatavot skanoši grabošus instrumentus pie Nila Īles un viņa draugiem.

Sirsnīgākais no pasākumiem, šķiet, ir Zoodārza dzīvnieku viesošanās, kurus katram ļauts paņemt rokās un iespēju robežās samīļot.

Jūrascūciņām uz žurkai no biežas apgrozīšanās sabiedrībā jau ir depresija – viņas iespiedušās būru stūros vai ierakušās zem skaidām, neļaujas mīļoties. Toties bebra kungs visai labvēlīgi attiecas pret kažoka bužināšanu, vien kad nožogojumā ierāpjas kāds bērnelis, viņš sāk cītīgi krimst aplociņu – noprotot, ka diviem vietas te nepietiks. Neizpaliek arī citi eksotiski un mazāk eksotiski mājas un savvaļas iemītnieki – zarkukainis, Madagaskaras tarakāni, iguāna, bruņrupuči, papagailis, šinšilla, pat lapsa.

Bērni fotografējas un rausta vecākus aiz piedurknēm taujājot: „kas tas tāds?” un, piemēram, par iguānu, saņemot atbildi – redzi viņai ir tāda pat āda kā zābaciņam...

Kopumā, ja neskaita koncertprogrammu un Zoodārzā piedāvājumu, nekā daudz tāda, ko bērni nevarētu darīt mājās kopā ar vecākiem vai ko nebūtu darījuši bērnudārzā, te nav.

Saprotams, ka apmaksājot arēnas īri, pasākuma dalībnieku uzstāšanos un atrakcijas, summa, kas jāatpelna, savācas ne pa jokam. Nodoms, sarīkot pasākumu ar plašu un saistošu programmu, bijis labs, tikai nepamet sajūta, ka organizatoriem ar reālo pasauli saskare ir visai attāla. Ja festivāls notiktu, piemēram, Kongresu namā, kur gan vietas salīdzinoši pamazāk, cenas, domājams, būtu zemākas, valdītu omulīga kņada un nebūtu jāraizējas par klaju tukšumu un retiem bērnu pārskrējieniem pa arēnas gaiteņiem.

Atliek vien cerēt, ka šis un līdzīgi pasākumi veicinās pretēju efektu, proti, tā vietā, lai samaksātu palielu summiņu par to, ka bērnus izklaidē citi, vecāki to varētu darīt paši, kaut vai nopērkot guašas krāsas un ķepsējot uz sienām pēc sirds patikas.