Puriņš pret Komisarovu

Ilgajos okupācijas gados Masļenku traģēdija trimdas latviešu vidū tika diezgan stipri mitoloģizēta. To var viegli izskaidrot, jo, pirmkārt, 15.jūnija rīta apšaude bija vienīgā epizode, kurā okupācijas karaspēkam tika izrādīta reāla pretestība, tika zaudēti pat kritušie un ievainotie, un, otrkārt, trimdas vēsturniekiem nebija pieejami dokumenti, kuri varētu sniegt ticamu ieskatu notikušajā traģēdijā. Rezultātā tika radīta gluži vai traģikurioza leģenda par Masļenku aizsardzību, kuras kulminācija bija sardzes priekšnieka sievas Hermīnes Puriņas atšaudīšanās ar patšauteni līdz pēdējai patronai.

Diemžēl  Hermīnes liktenis patiesībā bija daudz skaudrāks un diez vai viņa varētu pretendēt uz latviešu Žannas d’Arkas titulu – patšautene svēra 12 kilogramus un diez vai sieviete spētu ar to veikli rīkoties, turklāt Masļenkos uzbrukuma laikā nebija neviena automātiskā ieroča – visas patšautenes atradās robežsargu bataljona štābā Augšpilī. Tā vietā, lai atšaudītos no uzbrucējiem, Hemīne Puriņa centās bēgt no sardzes ēkas izlecot pa logu, vienlaikus turot rokās spilvenu, cerībā, ka tas viņu pasargās no lodēm. Astoņus metrus no loga Hermīne tika nošauta.

Par 15.jūnija rīta notikumiem vēl arvien ir salīdzinoši daudz neskaidrību un galvenā no tām – kādēļ vispār notika šis incidents. Pastāv divas versijas, kuras vieno pārliecība, ka šis uzbrukums bijis rūpīgi plānots, bet atšķir dažādie viedokļi par uzbrucēju motīviem. Visizplatītakais ir uzskats, ka uzbrukums latviešu robežsargiem īsi pirms padomju okupācijas noticis, lai iebiedētu Latvijas valdību un sabiedrību un pārliecinātu, ka pretestība sarkanajai armijai ir bezjēdzīga.

Otra, pārdrošāka versija, saista notikušo ar padomju izlūkdienestu operāciju, kura bijusi vērsta pret pierobežas aģentūru, mēģinot sagūstīt vairākus Latvijas aģentus. Kam ir taisnība un kas īsti notika Masļenku un Šmaiļu sardzēs 15.jūnija rītā? Lai to noskaidrotu, mums diemžēl nepietiek ar Latvijā atrodamiem materiāliem, bet Krievijas arhīvi latviešu vēsturniekiem vēl arvien ir slēgti. Jāatzīmē gan, ka Krievijā pēdējos gados ir publicēti vairāki dokumenti, kuri nedaudz izgaismo Masļenku traģēdijas aizkulises.

Padomju Savienība rūpīgi gatavojās Baltijas valstu okupācijai un tās galvenais mērķis bija nepieļaut karadarbības sākšanos, jo tā varētu satraukt Vāciju, kura tobrīd cīnījās Francijā. Kara darbība pie Trešā reiha austrumu robežas varētu Hitlerā radīt aizdomas par Staļina nākotnes mērķiem. Vienlaikus padomju puse nopietni gatavojās iespējamai karadarbībai. Ja Baltijas valstis pretotos, to armijas būtu jāsagrauj maksimāli īsākā laikā. 8.jūnijā Ļeņingradas kara apgabala komandieris deva pavēli NKVD robežapsardzei kopā ar sarkano armiju kara gadījumā sagrābt un iznīcināt Latvijas un Igaunijas robežkordonus. 9.jūnijā tika precizēts, ka uzbrukuma mērķis ir 7 –10 kilometru plata pierobežas josla. Nākamajās dienās spriedze uz robežas pieauga un 14.jūnijā, kad sākās sarkanarmijas iebrukums Lietuvā, padomju robežsargi saņēma pavēli izvirzīties pie Latvijas robežas.

14.jūnija vakarā 10.robežvienības komandieris Inečkins uzdeva padomju robežsargu vienībām ieņemt izejas pozīcijas triecienam līdz 15.jūnija pulksten trijiem naktī un gaidīt pavēli par uzbrukuma sākumu. Ja Latvija nolemtu izrādīt pretestību, visas austrumu robežas sardzes kļūtu par sarkanās armijas pirmo mērķi. Pavēle tā arī nepienāca, bet notika negaidītais – 14.sardzes iznīcinātāju grupas komandieris Komisarovs patvaļīgi pārgāja robežu ar savu 25 vīru lielo labi apbruņoto grupu un uzbruka Masļenku sardzei. Otras iznīcinātaju grupas komandieris Beiko, izdzirdis šāvienus, arī pārgāja robežu un uzbruka Šmaiļiem, nogalinot un sagūstot robežsargus un civiliedzīvotajus. Tālāk atskaitē tiek ziņots, ka “Leitnants Komisarovs un poļitruks Beiko noņemti no robežas un pēc apgabala karaspēka komandiera štāba priekšnieka biedra Rakutina pavēles tiek konvojēti uz robežvienības štābu. Izmeklēšanu veic apgabala karaspēka štāba priekšnieks biedrs Rakutins.” Vai tiešām uzbrukums Masļenkiem varēja būt nevis rūpīgi plānota operācija, bet viena cilvēka rīcības rezultāts?

Manuprāt, šāds skaidrojums ir diezgan ticams, jo padomju puse robežincidentus parasti organizēja savā teritorijā, lai pierādītu sava nākamā upura agresivitāti. Turklāt abu padomju robežsargu komandieru rīcība varēja apdraudēt visas Baltijas okupācijas operācijas likteni – tas taču bija atklāts militārs uzbrukums „draudzīgai” valstij un Latvijas notikušo varēja izmantot mobilizācijas izvēršanai vai padomju puses ultimāta noraidīšanai, vai vismaz patieso Padomju Savienības nolūku demonstrēšanai starptautiskajai sabiedrībai. Nekas no minētā gan nenotika un drīz vien padomju puse varēja atviegloti uzelpot - nodedzinātajos Masļenkos tā arī neieradās ārzemju žurnālisti un Latvijas presē parādījās tikai viens mazs rakstiņš ar virsrakstu “Kļūmīgs atgadījums Masļenkos.”

Neatbildēts vēl paliek jautājums par leitnanta Komisarova rīcības motīviem. Kādēļ viņš, riskējot ar savu turpmāko karjeru un dzīvību, nesagaidīja pavēli un izšķīrās par uzbrukumu Masļenku sardzei? Versijas var būt dažādas, bet, manuprāt, šo lēmumu varēja būt izraisījusi kādas vietēja mēroga leģendāras personības rīcība. Brīvības cīņu varonis un Masļenku sardzes priekšnieks Frīdrihs Puriņš bija plaši pazīstams ar savu naidu pret komunistiem. Puriņa vājība bija pārmērīga stipro dzērienu lietošana un alkohola reibumā viņš mēdza iekaustīt vietējos krievus. Turklāt bravūrīgais kara varonis nepalaida garām iespēju regulāri iesaistīties konfliktos ar padomju robežsargiem. Par to viņš tika vairākas reizes sodīts, taču no lielākām nepatikšanām Puriņu vienmēr glāba viņa pirms daudziem gadiem nopelnītais Lāčplēša kara ordenis.

Nav nekādu šaubu, ka padomju robežsargi neieredzēja Frīdrihu Puriņu. Ļoti iespējams, ka Komisarovam bija personīgi rēķini kārtojami pret plikpauraino latviešu virsnieku un viņš vēlējās izmantot radušos iespēju, lai ar Puriņu beidzot  izrēķinātos. Par to liecina kaut vai tas, ka kaujā tika nogalināta neapbruņotā Puriņa sieva un sašauts dēls, kurš mira slimnīcā. Savukārt, robežsargs Valdis Grīnvalds, kurš no sardzes ēkas šāva uz uzbrucējiem un pēc tam mēģināja bēgt, tika nevis nošauts, bet sagūstīts un aizvests uz Krieviju. Padomju robežsargiem neizdevās nogalināt Frīdrihu Puriņu, jo viņš uzbrukuma laikā neatradās Masļenkos, bet sardzes priekšnieka ģimene netika saudzēta. Pašu  Frīdrihu Puriņu nogalināja vēlāk - 1941.gada 3.jūlijā Centrālcietuma pagalmā tika atrasts viņa sakropļotais līķis. Savukārt, ziņu par leitnanta Komisarova tālāko likteni pēc viņa konvojēšanas uz robežvienības štābu nav.