Baku lauri

„Bakas ir infekcijas slimība, kas ilgst aptuveni 14 dienas un ar ko inficēties var jebkurš, bet lauri – uzvaras sniegtā bauda un gods.

Bakas ir līdzvērtīgas „saslimšanai” ar radošo procesu, kas pārņem indivīdu ar visiem no tā izrietošajiem simptomiem. Šajā stadijā jāsaskaras ar daudzslāņainiem un neizskaidrojamiem emociju un fizisku procesu izvirdumiem, kuru gaidāmais rezultāts ir darbs, kas caur ārējiem uztveres sensoriem projicējas cilvēka iekšpusē apmēram tur, kur sirds.

Astoņi šo procesu izgājuši slimnieki jeb absolventi tā vietā, lai uz lauriem atdusētos, radījuši iespēju jebkuram iepazīties ar to, kas īsti ar viņiem noticis aiz smagajām akadēmijas durvīm.” *

Tātad, pārtulkojot prozaiskākā valodā, izstādē aplūkojami astoņu LMA absolventu darbi dažādās tehnikās.

Šī nav viena no izstāžu zālēm, kas rodamas senlaicīgajos Vecrīgas vai pilsētas centra jūgendstila namos. Lai to atrastu, nākas ne vien mērot krietnu gabaliņu Pārdaugavas virzienā, bet arī krietni pamaldīties, lai nonāktu līdz Slokas ielai 52 d, kas saprotams nozīmē, ka vispirms jāizmaldās garām vismaz trim iespējamajām ieejām (a – c), kuru gan patiesībā ir krietni vairāk – izstāžu zāle atrodas aiz neskaitāmiem angāriem, garāžām, darbnīcām. Par tās eksistenci laiku pa laikam atgādina vien dažas bultiņas un pāris izstādes plakāti.

Plašās telpas patīkami pārsteidz – kastu grēdas norobežo vienu darbu/teritoriju no otras, pustumsa dara noskaņu mājīgu un intīmu.

Linda Blanka iemūžinājusi pilsētas ainas, dažādus sīkumus un krāmu tirgus raibumu, klājot vienu zīmējumu uz otra un spēlējoties ar melnās, baltās, pelēkās krāsas niansēm, pārmaiņus lietojot stencila tehniku un auksto adatu. Tā ir piecu darbu sērija ar mašīnītēm, lellēm, bufetēm un sudraba karotēm.

Margarita Kovarzina krāsainā linogriezumu sērijā „Rīts – Vakars” fiksējusi it kā ļoti vienkāršu kustību – cilvēks novelk/uzvelk kreklu, savukārt Valda Baškirova animācija „Iekšējais zīmeklis” attēlo jau daudzreiz izmantotu ideju par vien tēla pārtapšanu otrā.

Centrā skatāmā Kates Krolles instalācija „Dārgais, vai tas esi tu?”, pēc apraksta spriežot, attēlo „pazemes pasaules kambaros” mītošus mūsu alter ego jeb kā tos nosauc autore – sirdsdraugus. Deformēta grīda ar pelēku uzkalniņu, kur zem kājām redzamos gaismas laukumiņos novietotas mazliet raustīgas baltas lellītes, skaļākas un klusākas sarunas par visu un neko pilda telpu un pavada atnākušos, kamēr tiek aplūkoti pārējie darbi.

Melnbaltajos sietspiedes darbos Sabīne Vekmane meklējusi komunikāciju ar darbu, kā neatkarīgu vienību – sejas un skatieni, samiegtas acis un ieplestas mutes vērstas pret skatītāju vai autoru.

„Kā parasti, viss bija neparasti” apgalvo Eva Lilienfelde. Norobežotā tumša nostūrī uz sienas spīguļo kaut kas, kas vismaz sākotnēji atgādina zvaigžņu karti. Neskatāmi sīki, tumsā spīdoši cipariņi izkaisījušies pa 2x3 m lielu virsmu, uz kuras projicējas fantāzijas tēli, līniju pa līnijai uz zvaigžņu kartes top lapas, kas nobirst un putni, kas aizlido. Nakts debesis un sapņi atvērtām acīm.

Daudziem ledusskapjiem pazīstamais dežūrēdiens – pelmeņi, kas vienā katlā vaikstās, zobojas asiem zobiņiem un skatās lielām acīm, kamēr atmosfēra uzvārās (Katrīnas Šauškinas video darbs). Jau kaut kur dzirdēti apgalvojumi par pusfabrikātu sabiedrību, bet tīkamā vizuālā mērcē.

Diānas Boitmanes darbs „Labu apetīti, Keidža kungs!” veltīts komponistam Džonam Keidžam, tam pašam, kas mūzikas radīšanai izmantoja gan vannas ar gumijas pīlītēm, gan piepildīja klavieru „iekšas” ar visāda veida gumijas un plastmasas pariktēm, skaņas modifikācijai. Tomēr viens no viņa leģendārākajiem darbiem ir opuss 4'33'', kurā ir tikai klusums, no klavieru vāka pacelšanas līdz aizvēršanas mirklim. Kaut kur starp skaņu un klusumu apstājusies arī Diāna Boitmane – viņas čukstošās, avīžu čaukstošās, elpojošās baltās krūzītes, vietumis melnas krāsas pārlietas.

Kopumā jāsecina, ka ar smagākām vai mazāk smagām sekām visi astoņi šo „bakalaur-sērgu” pārlaiduši, turklāt vairumā gadījumu ar radošām komplikācijām.

* No izstādes bukleta