Jau nākamnedēļ jaunās spriedzes filmas „Vagona Rēgs” pirmizrāde

Ierodos kinoteātrī “Rīga” tādā nestandarta laikā plkst.14.00, mazajā zālītē ir krēslu rinda un galds, aiz kura sēž „Komedia” radošā komanda. Apsēžos un ar baudu izbaudu vēsumu, kurš ir šajās telpās. Veroties apkārt, redzu, ka apmeklētāji nav daudz, iespējams vainīgs izvēlētais konferences laiks.

Īsi par filmu

Vilcienu un dzelzceļa tematika ir tuva gan idejas līdzautoram Jānim Vītolam, gan arī filmas režisoram Uģim Nastevičam

Filmas režisora Uģa Nasteviča komentārs: “2006.gada maijā radās doma veidot šo projektu un tapa scenārija uzmetums. Filmas uzņemšana norisinājās Gulbenē - svelmainajā jūlijā, sešu dienu garumā, kad gaisa temperatūra sasniedza 30 grādu atzīmi. Filmēšanas laukumā piedalījās 12 jaunieši no vairākām Latvijas pilsētām. „Vagona rēgs” ir līdz šim vērienīgākais Komedia jauniešu iniciatīvas projekts, kas tapis pateicoties Gulbenes – Alūksnes Bānīša, Rīgas kinostudijas, Cinevilla Studio, Rīgas Dizaina, Talsu Namu un Latvijas Dzelzceļa atbalstam.

„Vagona rēga” pabeigšana iezīmē arī jauniešu kino kompānijas trīs gadu jubileju – tā dibināta 2004. gada 11.maijā. Komedia apvieno radošos jauniešus un veido audiovizuālus projektus, tādējādi veicinot radošas brīvā laika pavadīšanas iespējas un jauniešu kino industrijas izaugsmi. Komedi biedru vidū ir vairāk nekā 100 jauniešu, lielākā daļa no tiem ir aktierkandidāti no Latvijas, taču ir arī kontakti ar jauniešiem no Lietuvas un Igaunijas pilsētām.”

Komedia, vismaz pēc autoru vārdiem, gadā saražo vairāk nekā Latvijas kinomatogrāfs un tādēļ jaunieši var patiesi teikt, ka tā ir industrija. Nu cerams ne Bolivuda, vai arī Lativuda.

„Vagona rēgs” pirmizrāde kino Rīga 2007. gada 16.jūnijā plkst.16.00.

Filmas īss aprakstiņš

Pieci jaunieši satiekas vagonā, par kuru ir nostāsts, ka tajā reiz noslepkavots kāds virsnieks. Viņi tam nenoticēja. Taču Vagona rēgs nav aizmirsis pāridarījumus un viņiem drīz vien nāksies nožēlot savu neapdomīgo attieksmi ... Kas būs noteicējs vagonā un kurš paliks pēdējais?

Nedaudz aizsēžoties, pēc konferences padiskutējām arī par Lavijas kino festivāliem un video festivāliem, proti, to kvalitāti.

Es apstiprināju savu viedokli par Ahūna zemo kvalitāti un savdabīgo vērtēšanas veidu. Šī gada Ahūns, piemēram, bija īpaši slikti noorganizēts. Organizatoru attieksme un tehniskā puse bija zem kritikas. Piedodiet, ja jūs filmas sametat uz datora, pat neapskatījušies un tad demonstrējat platekrāna filmas ar 720 x 675 lielajām filmām, tā kā platekrāna filmas tiek deformētas, tad tādā gadījumā tā ir ņirgāšanās par kino mākslu kā tādu. Bet es jau saprotu, tagad tāds laiks. Cilvēki taisa darbiņus, kuri nevienam neinteresē un demonstrētāji arī ir vienaldzīgi un skatītājiem vien atliek visu to izsvilpt. Bet tad kāda tam visam jēga, vispār? Pašbaudījums?!!, nu jā, mūsu laikmets ir tāds kā “pašapmierināšanas laikmets. Uh, sūri, vai ne?