1983. gadā Atkinsons kopā ar Kertisu radīja Melno Čūsku – Black Adder. Vienu no, manisprāt, izcilāko komēdijas tēlu, izņemot Montey Phaiton, vai Beny Hill. Šajā šovā, dārgie, Atkinsons sevi parāda kā intelektuālu, tiešām nedebīlu tēlu. Melnā humora un cinisma pārbagātu nelieti. Hm, man viņš vienmēr ir bijis ideāls. Tādēļ jau ir talants, es esmu tikai draņķis.
Pēc trim sezonām un lielu atzinību, Roans Atkinsons sāk strādāt pie sava nākamā „bērna”. Kopā ar Kertisu rada MR. Bīnu, šo tik duālo personu. Padebīlu Britu, kurš iekuļas visādās ķezās pilnīgi ikdienišķās situācijās. Es domāju, ka vidusmēra britu tas paķēra, jo mietpilsoniskajā ikdienā radīja cerību uz ko nebijušu. Mr. Bīns visparastākajās dzīves situācijās radīja traku spriedzi. Jauninājums bija arī tā laika šovos ienest minimālu verbālu kontaktu. Mr. Bīns, var teikt, pacēla jaunā līmenī „mīma mākslu”. Sešu gadu laikā Mr. Bīns bija kļuvis par populārāko šovu Britānijā un tika demonstrēts 89 valstīs, laikam arī pie mums? Par pilnmetrāžu es gan nevēlos runāt, jo tā Mr. Bīnam ir baigi klibojusi. Mr. Bīns ir vienpatnis, bet ja filmā parādās vēl citi tēli, kuri arī runā, ākstās, tad vienkārši tiek izšķaidīta esence, ko var sniegt tikai viņš, viens pats.
Jūtas, sākoties titriem, ir ļoti dalītas. Man iekšēji cerības jaucās ar šaubām, skumjām un kaunu, jo kā jau zināt visas pēdējās pilnmetrāžas filmas, kurās Mr. Bīns ir piedalījies ir maigi izsakoties, mēsls. Tad nu lūk, jūs saprotat manas šaubas. Es pat bieži domāju, ka pasaules slavu viņš iekaroja tikai ar filmām. Un pasaules slava, kā zināt, iet caur Amerikas resnuļu, celulītuļu aptaukojušajām radzenēm un trīs krokām.
Bet šoreiz mani Mr. Bīns pārsteidza. Jau titru laikā mani ieintriģē daži vārdi, kuri figurē pie lomām. Viljams Defo? Nu, it kā labs aktieris, parasti nefilmējās šādās filmās. Arī pāris franču klasiskās zvaigznes. Hm, nu diezgan intriģējoši.
Sākuma „storijs” ļoti klasisks, Mr. Bīns piedalās baznīcas loterijā un vinnē braucienu uz Franciju uz Kannām. Saņem kameru ar kuru filmēt, naudiņu ceļam un „aidā”. Bet jau pašā sākumā viņš sāk iekulties ķezās. Kā nekā Bīns ir kā iekonservēts un atsaldēts 21. gadsimtā, jo 80-to gadu ziedu laiki vairs nav un arī apkārtējā vide ir mainījusies. Visas notiekošās ķezas ir bezgala paredzamas, pat tādā mērā, ka jūs jau sākat palikt pikts. Jūs jau sāk mākt pārdomas, ka nu Bīnam ir laiks palikt tikai vēstures mēslaine, jo ir cits humors, cits asums, kā piemēram Borats. Šim laikam ir citas joku prasības. Te nepietiek ar vienkāršu atpalicību, nepieciešams politnekorektums, klaja ņirgāšanās par tautām, rasēm un cilvēci. Bet, jo vairāk filma iet uz priekšu, jo es vairāk atmaigstu. Ziniet, šī filma ir kā „Mūzikas skaņas”, mīļa un pūkaina, tik naiva, ka ir pat jābrīnās, ka tā ir iespējams.
Nu jau es sāku saprast gan Defo, gan citu „stāru” esamību šeit. Stāsts ir tik klasisks. Pārpratumi ceļā no punkta A uz B, kļūmes un fantastiskas muļķības, bet mīļie, Atkinsons mūs visus māna, šeit ir viss. Šeit paņirgājās par to, ko jāsmejas, šeit paraud par to, ko jāraud. Tas ir farss par Eiropas kultūru kopumā. Visur smaidīgie liekuļi. Tādēļ, ka Bīns nesaprot franciski, viņš tiek dēvēts par krievu. Vienaldzība un atstumšana esot nabagam. Iedomīgs kinorežisors, kurš brauc demonstrēt savu elitāro filmu uz Kannām. „Zaptes” reklāmas uzņemšana Otrā pasaules kara atmosfērā. Bet vispār liekulības kritika ir caur caurēm. Bīns, jau var teikt, kļūst par eņģeli, Lieldienu stilā, starp meļiem un aktieriem. Bīns ir prototips atpalikušam cilvēkam. Cilvēkam, kurš nemāk melot, kurš mīl visu pasauli, kuru nesatrauc „pieaugušo cilvēku” problēmas. Bīnam ir sava pasaule, kurā visi ir laimīgi un ir paradīze zemes virsū. Filma sastāv no daudziem „skečiem” kuri katrs atcevišķi ir kā šedevri. Bet viens no „skečiem”, par Kannu kino festivālu ir vienkārši dievīgs.
Iedomīgais režisors- V.Defo demonstrē savu jaunāko „dziļo šizi”, publika žāvājas, režisors „kaifo” pats par sevi, bet te Mr. Bīns ielien tehniķu telpās un pieslēdz savu kameriņu. Pāri Defo dziļi intelektuālajai un konceptuālajai filmai parādās Bīna drausmīgais „Home video”. Publika atdzīvojās un sāk aplaudēt. Lai Defo neizgāstos, viņš piesavinās laurus sev. Nu viņš paziņo par jaunu kino ēras sākumu. Video kino, Lars fon Trīrs iebilstu, jo viņš jau ir šī stila gurū. Bet Bīnam tas viss ir vienaldzīgs, viņš atrod jūru un viss beidzās ar fantastisku kopdziesmu, kurā pavadot procesijā Mr. Bīnu dodas visa Kannu publika.
Vau! Es patiesi paliku finālā ar vaļēju muti. Laikam kino vēsturē nav bijusi filma, kura apvienotu “intelektuāļus” un “truliķus”. Šī filma derēs gan „popkornistiem”, gan “snobiem”.
