Aijas Zariņas personālizstāde „Daugaviņa”

Astoņdesmito gadu dusmīgās, drosmīgās, dumpinieciskās mākslinieces rokraksts, šķiet, ir nekļūdīgi atpazīstams – tīras krāsas, tīras līnijas, mazliet bērnišķīgi, mazliet skarbi laukumi, lakoniski tēli un tajos koncentrētas idejas. Darbi, ko varētu salīdzināt ar vizualizētām haikām vai aforismiem.

Izstādē skatāmi pavisam astoņpadsmit gleznojumi, kas tapuši no 2007. līdz šim gadam.

Šoreiz darbi liekas izstaro īpašu gaismu – dzeltenas debesis un pasaules telpa, violeta jūra, rozā, zelta, sarkani akcenti. Dzeltenā gaisma un dzeltenā laiva, pār kuru liecas varavīksnes loki („Sapnis”), sārti rožainā „Daugaviņa” ar oranžo dzelzceļa tiltu – tieši tāda, lai par to runātu siltā un pamazināmā intonācijā (kas nav tas pats pazemināt).

Lai arī darbos redzamie tēli šķiet vienkārši, pat pārlieku, ieskatoties rūpīgāk, var nolasīt ne tikai vienu vēstījuma slāni vien. Piemēram, darbā „Dzīve (Ēdājs)”, kurā kādam karote sastingusi pusceļā uz muti, bļodiņā spoguļojas debesu jums ar mākoņiem (kas rīta stundai šorīt mutē?).

Savdabīgie skatpunkti un leņķi, kādos attēloti gleznās redzamie cilvēki, piedod papildus emocionalitāti. „Pateicība” – reveransā noliecies tēls, kaut kur zem skatītāja, arī „Peldētāja” (ūdenī redzama tikai seja) tverta no pāri pasaulei esoša skatpunkta (kuram tas pieder? vai tā ir skatītāja visvarenība?). Bet varbūt tas ir leņķis, kādā uz pasauli veras „Skatītāja”, kuras galva nedabiski noliekta perpendikulāri kaklam.

Arī darbu nosaukumi balansē uz robežas starp lakonismu un poētizāciju, to vidū tādi kā „Trompešu gaisma”, „Es un manas bruņas” vai „Saules meitas”. Tēlu vizuālā poetizācija izteikti parādās darbos „Draugs” – sastapšanās ar kādu citpasaules būtni, siltā (draudzīgā) dzeltenā krāsā, „Pieskāriens” – maigs putna pieskāriens virs galvas, tiklab reāls, kā simbolisks, un „Cerības” – tikai seja ar augšupvērstu skatienu.

Mākslinieces spēju rokrakstu varēt, pierāda vienīgais darbs, kas atšķiras kā materiāla ziņā (akrils, pārējiem darbiem – eļļa), tā arī stilistiski – „Roze” – reālistiski uzgleznots, tikko uzplaucis rozes zieds.

Emocionāli pacilājoša, pat mazliet gaisīga ir darbu noskaņa, kur gaisīgums ir nevis aušība, bet, kā teiktu Milans Kundera, izstaro „esības nepanesamo vieglumu”.