Diskusiju vakars par pašmāju spēlfilmu „Rūgtais vīns”

Šis vakars man izvērtās diezgan sireāls. Proti, pirms filmas nolēmu pazvilnēt vakara saulītē netālu no Katedrāles. Pēc kāda brīža man blakus apsēdās kāds “mormonis” un uzsāka sarunu par savu reliģiju, tā kā jutos paguris, ļāvu viņam runāt. Diezgan tīkami žūžoja viņa balss par grēku, netikumiem un kā tikt tiem pāri. Viņa stiklainās acis urbās manī un vizuālo attēlojumu viņš veica ar divām grāmatām, tādējādi skaidrojot to, kā notiek grēcinieka tikšana pie Dieva. Tas viss manī radīja tieši to noskaņu, ar kādu jādodas uz filmu, latviešu filmu, vecmeistara filmu, filmu par „donžuānu”. Ja jūs vēlaties iegūt vajadzīgo kondīciju, atvirzīties no realitātes un spēt tiešam baudīt latviešu kino, tad pirms tam jums nepieciešams satikt “mormoni”.

Tā kā “mormonis” mani nedaudz iekavēja, Jaunajā zālē ielavos jau pa tumsu. Mēs ar fotogrāfu meklējam vietas, domājot, ka zāle būs stāvgrūdām pilna, bet nekā. Tomēr pārmetumiem nav vietas, jo filma pirmizrādi piedzīvoja maija otrajā nedēļa un toreiz zāle gan bija pilna. Jā, filmu traucēja divas personas, mazs bērns aizmugurē ar savām raudām un tikpat prātīgs cilvēks, kurš skaļi komentēja visu filmā notiekošo. Diezgan ekstrēmi apstākļi priekš filmas baudīšanas, bet tomēr pamēģināšu jums uzburt filmas būtību.

Stāsts vienkāršs un ikdienišķs. Puisis ar necilu vārdu - Donats ir mūsdienu „Donžuāns”. Donats- Kaspars Znotiņš strādā parastu darbu arhitektu birojā, kādi noteikti ir tūkstoši. Donats ir jūtīgs, melanholisks un samērā skumjš, bet viņa pelēcība valdzina daudzas sievietes, it kā piecas? Nu jā, skaits nav liels, ja tas ir „Donžuāns”, bet nu dabīgi, piezemēti, kā jau viss Latvijā. Viņā ir ieķērusies priekšniece - Agnese Zeltiņa. Ir arī, protams, greizsirdīgais vīrs - Normunds Laizāns. Tad vēl šis, ar neko neapmierinātais puisis, vēl ir savaldzinājis arī jaunu saksofonisti - Liene Šomase. Vēl pilnai romantikas programmai ir māksliniece - Aurēlija Anužīte-Lauciņa. Un tiešam kolorītā māte - Regīna Razuma. Vēl no aktieriem filmas sākumā bija manāma arī Rēzija Kalniņa un trešā plāna aktieris - šoferis un visādi citādi viedais Pēteris Liepiņš.

Tad nu mūsu Donats - donžuāns staigā pa dzīvi ar skābu seju kā tāds „Origogots” un ir kā Dieva nepieņemts. It kā viņš grib būt laimīgs. Viņam ir brīnumjaukas sievietes, bet viņš, pagāns tāds, to nesaprot. Protams, tipiski latviski, sievietes kā kalni, bet apetīte neiet kopā ar vēdera lielumu. Jā, katra sieviete kā mākslas darbs, katrs trešais turks būtu sajūsmā par to vienu. Bet Donats tik papildina vīlušos sieviešu rindas Latvijas ielās. Nē, Donats ir pat tāds brīnums, ka neizmanto iespēju izpriecāties ar katru, viņš paved ar savu balsi, skumjo, it kā dziļo skatienu, bet tad, kad viss nonāk pie lietas, viņam nolaižas rokas. Kā režisors izteicās: “Viņš nav brunču mednieks, viņš ir sieviešu cienītājs!” Bet sasodīts, tik daudz sieviešu vēlās vismaz sajusties kā sievietes. Lai viņas izmīlē, kaut mirklīgi, bet nu tā no visas sirds, lai būtu ko atcerēties, bet Donats nav uz to spējīgs. Kad visu viņš ir „sačakarējis”, šis uzpūtīgais pāvs vēl var sēdēt logā un kā pēdējo teikumu pateikt: „Hm, varbūt uzaudzēt bārdiņu?”

Atsvešinātība. Jā, šeit bija parādīta spilgta vienaldzība ar kādu dzīvo lielākā daļa vidusšķiras „dendiju”. Labi, ka daži vismaz ir tikai „brunčumednieki”, citādāk šādi dziļie racēji, „emocijuvampīri” galīgi nobeigtu tās sievietes, kuras vēl kaut kam tic. Es nezinu vai autori to gribēja pateikt, bet viņiem tā sanāca. Ah, 10 balles Regīnai Razumai par savu nenovecojošo seksapīlu un izsmalcinātību, viņa iegrieza visām pārējām aktrisēm, tikai tēlojot māti. Jā, jā, mēs tak vīrieši vienmēr meklējam savā sievietē mātes tēlu. Bet ja skatās no šī leņķa, tad Donats ir upuris, jo neviena no varonēm nebija tik brīnišķīga kā māte - Regīna Razuma.

Par filmas vizuālo kvalitāti

Gandrīz nevienā ainā netika izmantots mākslīgais apgaismojums. Tāds kvēpu un dūmakainības efekts pāri visam attēlam, līdzīgi kā serialā „Hameleonu rotaļas” (starp citu - dialogi arī). Mazliet tracināja tas mākslīgais „biezuma” uzsvērums interjeros un auto izvēlē un vispār visur, bet tas jau latviski, nevienam nekā nebija, tagad ir un tad jau savu naudīgumu vajag reprezentēt katrā stūrī.

Bija kur pasmieties, bija kur just līdz, bet savu atmosfēru filma panāca. Nekādas steigas, lēzens plūdums un kadrējums un toņu izvēle dažviet bija izcila.

Paldies režisoram Rolandam Kalniņam, visu cieņu, viņa vecumā radīt ar mazu budžetu kaut vai šādu filmu.

Zināšanai

Režisora Rolanda Kalniņa jauno spēlfilmu "Rūgtais vīns" kinoteātrī “Rīga” noskatījušies jau vairāk nekā pusotrs tūkstotis skatītāju, kas latviešu kino kontekstā nemaz nav slikts rādītājs. Skatītāju interese mudinājusi kinoteātra vadību pagarināt filmas demonstrēšanas laiku līdz 14.jūnijam.

Pati diskusija diemžēl jāvērtē zem katras kritikas, jo visur pa vidu jaucās cilvēks no „Aptiekas ielas”. Viņš gan palīdzēja aktieriem formulēt domas, ja radās kāda klusuma pauze, gan izteicās autoru vietā par darba procesu. Ļoti nikni aizstāvēja autorus no maniem uzdotajiem jautājumiem, jo uzskatīja, ka es gribu viņiem personiski ieriebt. Žēl, ka tā, bet nu tāda ir dzīve...