Dejas, skaņu, dzejas un video improvizācijas pasākums “ceļu galos plīv acis”

Garām automašīnu rindai, pa priekšu aizkavējušamies skatītājiem, salīkušām mugurām, uz kurām nēšos iekārti gaismekļi ar šaudīgām liesmiņām, iet piecas būtnes zaļganpelēkos tērpos. Kāda klusēdama, kāda kaut ko pie sevis iesmiedamās. „Ie-var-došana” – performance, kuras nosaukumā nav gramatikas kļūdu, kā varētu likties, un ko paši veidotāji skaidro šādi:

„Būt ugunij, būt pelniem, būt sev = atnest jauno, pārradīt.
Ie = iekšpus matērijas.
Var = varēt, spēt.
Došana = veidošanās strukturēšanās.”

Šī, mazliet mistiskā, šamaniskas noskaņas radošā, procesija lēni kāpj augšup pa izstāžu zāles pakāpieniem un tumsā tīto zāli izgaismo ienestās liesmiņas. Pamazām ievadīti kustības un dejas valstībā, skatītāji atkal pēc brīža tiek atstāti tumsā, jo meitenes ar skaļu elpas vilcienu liesmiņas nopūš.

Pēc šī ievada seko buto dejas, video un skaņu izrāde “ceļu galos plīv acis” (kustība/balss/dzeja: Skaidra Jančaite, Simona Orinska; skaņa: Voldemārs Johansons, PuseH PuseW; video: Līga Stibe).

Pirmā publikas iepazīstināšana ar atsevišķiem tās fragmentiem notika jau festivālā „Laiks dejot 2008”. Balss, deja, kustība un dzeja. Viss sākas kā jau redzēts iepriekšējos buto dejas uzvedumos – centrā kaila balta sieviete ar lilijas ziedu mutē, pār ekrānu ņirb baltas skudras, pēc laika tās šķērso melnu skudru rindas, mute atveras, aizveras, mēle šaudās, tausta, meklē. Pēc brīža viņa uz laukuma vairs nav viena. Tā jau ir divu ķermeņu saplūsme, saspēle.

Improvizācija, dejas teātris un iemiesošanās rituāls vienlaikus, aprakstīt izrādē redzamo nav iespējams. Var runāt vien gar un ap.

Buto aizsākumi meklējami 20. gs. 60. gados Japānā (tulkojumā no japāņu valodas „bu” nozīmē „deja”, bet „toh” – solis), kad deja iemiesoja gan protestu par amerikanizācijas izplatīšanos, kara briesmīgajām sekām un upuriem, meklējot atpakaļceļu pie tautas saknēm, tradīcijām, rituāliem. Tā veidojās arī kā protests pret Eiropas dejas tradīciju aizgūšanu, pretstatot japāņu zemnieka salikto īskājaino augumu eiropieša garkājainajam ķermenim, kam bija paredzētas un piemērotas baleta kustības un pozīcijas.

Par buto aizsācējiem uzskatāmi Tatsumi Hidžikata (Tatsumi Hijikata) un Kazuo Ohno (Kazuo Ohno). Viņu radītie baltie, kailie tēli bija tiklab biedējoši kā vilinoši, citai pasaulei piederīgi, kurā svarīgi bija nevis atveidot tēlu, bet būt tam. Tādējādi, apvienojot japāņu kultūras tradīcijas, dzenbudisma, šintoisma un rietumu avangarda ietekmes, buto veidojusies, kā īpatna dejas/mākslas/eksistences forma. Tiklab mūsdienīga, kā sen- vai pār-laicīga.

Pēc nelielas pauzes muzikālu atelpu sniedz apvienība „Dun Dun”, savā veidā attīrot telpu un prātu no uzkrātās enerģijas koncentrāta. Vēl pēc brīža smilšu kaudzītēm klāto laukumiņu ieņem „Dejas Anatomijas” meitenes (“Pēdas”, A. Bordjukovas horeogrāfija, izpilda – Vita Bekmane, Elīna Breice). Baltas plīvojošas kleitiņas, piesardzība, pieskāriens, pārvietošanās, pārveidošanās, pēdu pēdā, soli solī. Atkal saspēle duetā, taču šoreiz tā ir pavisam cita vide, dinamika un valoda. Mazliet draiskulības un putināšanās, vide un (viegli gaisā izkūpoša) matērija, kas kļūst par daļu no dejas. Vakaru noslēdz „Laboratory of Stage Arts” dejas un skaņu improvizācijas – jam session.

Arī foto ziņu portāls easyget.lv, sadarbībā ar moduļu mēbeļu ražotāju Accenta, novērtējot šo unikālo pasākumu, kā savu simpātiju balvu pasniedz čeku 200 LVL vērtībā „Laboratory of Stage Arts” projektu vadītājai, dzejniecei un dejotājai Simonai Orinskai.

P.S.Papildus informācija par buto deju, kā arī citām dejas, kustības multimediālo projektu aktivitātēm rodama Laboratory of Stage Arts mājaslapā www.i-deja.lv .