Leonīda Mauriņa personālizstādes atklāšana

Neskatoties uz to, ka mākslinieks dzimis 1943.gadā šī uzskatāma par viņa pirmo tāda mēroga izstādi. Nē, arī pie „jaunajiem” māksliniekiem viņš nav pieskaitāms, glezniecībā Mauriņš darbojas jau vairākus gadu desmitus. Viņš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem savas paaudzes māksliniekiem, kurš atļāvās atkāpties no realitātes attēlojuma, ignorējot socreālisma kanonus. Tiesa, tie atriebās, ignorējot viņu. Taču mākslinieks savu rokrakstu nemainīja, bet, gluži pretēji, meklēja arvien jaunas iespējas un izpausmes.

Īsa biogrāfiska informācija –

Leonīds Mauriņš pirmoreiz piedalās izstādē 1969.gadā, no 1976.gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Darbojies monumentālās glezniecības jomā (sienu un griestu gleznojumi kafejnīcā Allegro Rīgā (1969), Limbažu rajona izpildkomitejas vestibilā (1972 – 1973), Kuldīgas rajona Vilgales padomju saimniecības administratīvajā ēkā (1976) un citos objektos Latvijā un Krievijā). Strādājis lietišķajā grafikā, rakstījis par mākslu. Bijis pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos (1969 – 1985), mākslinieks Dekoratīvās mākslas kombinātā (1969 – 1984).

Nule kā atklātajā izstādē skatāmi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā un privātkolekcijās esošie darbi, kas tapuši no 60.gadu beigām līdz pat šim brīdim (jaunākais no tiem datēts ar 2008.gadu).

Par saviem skolotājiem mākslā Mauriņš uzskata Žoržu Braku un Pablo Pikaso, kas savulaik pirmie atļāvās lauzt telpu un formu. Taču kubisms nav vienīgais modernisma virziens, kura pēdas saskatāmas Mauriņa darbos.

Rūpīgi veidotajos, ornamentālajos zīmējumos saskatāmas arī impresionisma, puantilisma tendences – smalki svītrojumi, punktojumi. Rūpīgi lazējot, klājot plānas krāsas kārtiņas vienu virs otras, panākts krāsas spīdums. Mākslinieks izmanto tikai eļļu, ko uzskata par karalisku tehniku, sintētiskās krāsas atstājot skicēm.

Izstāde darbi izvietoti hronoloģiskās grupās, ļaujot iepazīt mākslinieka daiļradi soli pa solītim. Sākotnēji (70.gados) mākslinieka eksperimenti bija vērsti galvenokārt uz darba ārējo reljefu – gleznas virsma tika noklāta bieziem krāsas slāņiem, veidojot „vaļņus”, lāgiem šim nolūkam tika izmantoti arī dažādi raupjas auklas gabali un tamlīdzīgi. Pats zīmējums palika ieslēpts kaut kur aiz, lāgiem tikai rūpīgāk ieskatoties var izšķirt noteiktas aprises („Sudrabainā nakts zveja” 1972). Izmantoto toņu palete šajā laikā ir visai tumša, ar atsevišķiem piesātinātiem laukumiem. Bieži vien gleznojumi atgādina arī aplikāciju – krāsu laukumi brīvi klāti viens pie otra („Rudens pasaka”, 1972).

Astoņdesmitajos gados rokraksts mainās. Laukumus norobežo kontūrlīnijas, bet aizpilda sīks triepienu ornaments. Kompozīciju veido vairāki tēli, stilizētas, lauztas, kubistiskas formas, turklāt tēli nereti „saplūst”, pārtopot no viena veidola citā. Krāsas kļūst arvien košākas, gaišākas, līdz pat pasteļtoņiem. Pēdējos gados radītajos darbos krāsu intensitāte atkal pieaugusi, pat kļuvusi kliedzoši spilgta – indigo, sarkans, dzeltenzaļš, rozā, violets – viss kopā.

Nemainīga laika gaitā palikusi gleznu noskaņa un dominējošie tēli. Pirmkārt jau tās ir sievietes, kuru ķermeņi sākumā ir smagi un lauzīti, pārspīlēti izstiepti, bet vēlāk iegūst joprojām stilizētu, bet vienmērīgāku formu. Otrkārt – daba. Lielākajā daļā darbu vidi veido lauku ainavas, kam par pamatu ņemta mākslinieka dzimtā puse – Mazsalaca. Lauku ainavā neiztrūkstoši parādās arī mākslinieka iecienītie „varoņi” – kaķi, gaiļi, zivis, govis/vērši.

Lauku ainavas nav tikai zaļojoši lauki vai meži, tās ir arī ciematu ieliņas un vecas mājas – skatītas vienlaikus no iekšpuses un ārpuses. Cita starpā, darbos ienāk arī eksotiskāki motīvi – tāds ir Indijai veltītais darbs vai gleznas, kuru nosaukumos ietvertas atsauces uz Mocarta un Rahmaņinova darbiem („Variācijas par Rahmaņinova tēmu. Pavasara ūdeņi” 1976-78).

Kompozīcijas mākslinieks variējis ne tik daudz sižetiski, kā tehniski. Arī atšķirīgos gados veidotas, tās nereti ir visai līdzīgas vai ietver elementus, kas pārceļo no darba uz darbu („Jūlija pēcpusdiena” 1988, „Pārvērtības” 1990, „Meitenes laukos”, 1998).

Gailis, kas košs kā olas dzeltenums, iespīdas pie debesīm saulītes vietā – robeža starp reālo un nereālo šajos darbos nojaukta, ievedot skatītāju mākslinieka fantāzijas pasaulē.

Izstāde aplūkojama līdz 27.jūlijam.