Īsumā tiem, kam šis vārds saistās ar kaperiem (maziem, svītrainiem rukšķošiem radījumiem un/vai kādiem tur vēl marinētiem dārzeņiem, šķiet), derētu zināt, ka tas nav nedz marinēts, nedz rukšķošs. Zinātniskajā literatūrā Kapoeira (ang. Capoeira) ir oriģināls brazīliešu dejas un cīņas mākslas apvienojums, kas, ietverot sevī fizisko daļu, filozofiju, seno dziesmu un mūzikas instrumentu tradīcijas, ļauj cilvēkam pilnveidot savu ķermeni un garu. Parakājoties vēstures avotos, neko konkrētāku par populāriem nostāstiem grūti atrast. Pastāv uzskats, ka tas ir 16. gadsimtā Brazīlijā ievesto afrikāņu vergu izgudrojums – savdabīgs veids, kā maskēt brīvības cīņu mākslas treniņus. Teiksiet – Gudri! Taču tikai 1937.gadā šo deju legalizēja, līdz tam uzskatot par dumpinieciskuma pazīmi.
Uzkāpjot otrajā stāvā, pa priekšu mēs nonākam tumšā telpā, kur uz sienas tiek projicēta filma, kurā redzami cīņu dejas paraugdemonstrējumi autentiskajā vidē, tikām kopumā piecas lielformātā izdrukātas digitālās fotogrāfijas un divi televizori ar dokumentālajiem materiāliem izvietoti plašākajā un tālākajā telpā. Kārtīgāk aplūkojot izstādīto, šķiet, ka kustības, ko izpilda dejotāji, liekas diezgan pazīstamas. Tas tiesa! Mūsdienās kapoeira ir ietekmējusi breika dejas, hip-hop kultūras rašanos un ir viena no populārākajām cīņu mākslām pasaulē. Savukārt Brazīlijā kapoeira tagad ir kļuvusi par nacionālo sporta veidu.
Telpā vietas ir daudz, jo visi interesenti vēl nav ieradušies, lai izstādes atklāšanas dienā vērotu kapoeira dejas priekšnesumu klātienē, ko sniedz Capoeira Cordão De Ouro Riga. Taču, kamēr vēl neviens neārdās un nekaujas, iztraucējot „Arsenāla” ierasto mieru, daži, ja ne gluži aptausta, tad vismaz degunu gana tuvu bildēm piebāž, lai izprastu tehniku, kādā fotogrāfijas veidotas, un to, kā autoram izdevies iedvest ko noslēpumainu starp neskaitāmajiem vieninieciņiem un nullītēm, no kā sastāv šīs melnbaltās kompozīcijas – darinātas kā daudzfigūru fotokolāžas.
Kapoeiras tehnisko elementu ekspresīvā plastika un daudzveidība pārliecinoši atklājas dejotāju dinamiskajās kustībās, darbu emocionalitāti kāpina atturīga krāsu gamma un smalkas toņu pārejas. Neparasto efektu attēlos Karens Oganjans panāk, pielietojot solarizācijas paņēmienu, kuru paskaidro šādi: „Fotogrāfijas solarizācija priekš manis nav vienkārši filtrs fotošopā, tā ir iemūžināšana. Attēlotie cilvēki izskatās kā skulptūras, atlietas no metāla pilnā augumā. Rodas iespaids, ka viņi dejo mēness gaismā – tā ir privilēģija, kas pieejama Brazīlijā visu gadu.”
Autors, izveidojot veselu fotodarbu sēriju, kapoeiras gara un estētiskās kvalitātes iedvesmots, atzīst: „Tas, kurš dejo kapoeiru, sirdī ir vienmēr jauns. Kapoeira – tā ir neparasti skaista un sarežģīta brazīliešu deja, kuras vēsturiskās saknes meklējamas Āfrikā. Kapoeira ir ielu deja, reizēm bīstama, jo partnera kustības nav prognozējamas. Tas ir nemitīgs uzbrukums vai aizsardzība – visīstākais kautiņš, taču bieži vien ar smaidu un vienmēr – mūzikas pavadībā un ar pozitīvu enerģētiku. Es redzu kapoeiru kā brīvu nesaķemmētu puišu deju. Tā ir aizraujoša un adrenalīna pilna, dienvidu deja. Tāpēc kapoeira man tik ļoti patīk.”
Nezinātājiem un marinētu dārzeņu cienītājiem, par fotogrāfu varu piebilst, ka Karens Vaļera Oganjans dzimis 1969.gada 22.jūnijā Rīgā. Pēc vidusskolas beigšanas studējis gan arhitektūru, gan teātra mākslu Krievijā, paralēli strādājot Tagankas teātrī, kur izveidojis savu individuālo māksliniecisko stilu. 90.-to gadu sākumā pāris gadus asistējis itāļu režisoriem filmu studijā „Mosfiļm”. Vēlāk devies uz ASV studēt fotogrāfiju Bostonas Mākslas institūtā, kur 1997.gadā saņēmis mākslas bakalaura grādu. 2003. gadā Austrumu Mičiganas Universitātē Karens Oganjans ieguva mākslas maģistra grādu un atgriezās dzimtajā pilsētā – Rīgā, nodibinot dizaina studiju „Corpus Callosum” un turpinot individuālos projektus.
Mākslinieks var lepoties ar nu jau trim personālizstādēm un fotodarbiem, kas ir iekļauti Losandželosas Erotikas mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, kā arī glabājas privātajās galerijās un kolekcijās visā pasaulē. Atsevišķi autora darbi tika publicēti izdevniecības Delmar Publishers 2001.gadā izdotajā un 2008.gadā pārpublicētajā grāmatā „Alternatīvie fotogrāfiskie procesi”
Pēc kārtīgas izstādes aplūkošanas, raisās domas par to, ka breakdance, kuras aizsākumi meklējami noslēpumainajā un dumpinieciskajā Kapoeira ritmā, būtībā kas līdzīgs vien ir – sava veida, nu jau galvenokārt jaunatnes, protests – slēpts rituāls, kas slēpj sevī fizisko un garīgo. Vien mūzikas tradīcijas, laikam ejot, ir mainījušās, bet ideja laikam paliek.
