Vispirms mazliet oficiālas informācijas – „Runājošo akmeņu” koncepcijas un idejas autors ir Ēriks Stendzenieks, arhitektonisko risinājumu veidoja SIA „Arhitektonika” galvenais arhitekts Ingurds Lazdiņš. Kustīgo attēlu projekciju uz akmeņiem, gaismu un skaņu spēļu tehnoloģijas izstrādātas sadarbībā ar Gintaru Kļavapuru un uzņēmumu „Balta”, savukārt akmeņu animācijas veidoja mākslinieks Gints Apsītis. Akmeņu stāstus pie-rakstījuši Inga Ābele, Ronalds Briedis, Jānis Joņevs u.c.
Ekspozīcija darbosies trīs režīmos – miega režīmā, kad neviena nav tuvumā, nomoda režīmā, kad akmeņi reaģē uz kustību, un aktīvā stāstījuma režīmā, kad tie iepazīstina apmeklētājus ar savu stāstu. Īpašs mirklis ir katras stundas sākums, kad visi akmeņi kopā nodzied tautasdziesmu „Bēdu manu, lielu bēdu”. Nomoda režīmā uz akmeņiem projicējas cilvēku sejas un tie apmeklētājiem stāsta par Latvijas dabu, jūru, sabiedrību, izklaidi, arhitektūru, vēsturi, valodu, dziedāšanu, folkloru un nacionālo virtuvi. Plānots, ka nākotnē „runājošie akmeņi” tiks izstādīti jaunajā kultūras novietnē – spīķeros pie Centrāltirgus.
Laukumā tātad novietoti deviņi aptuveni metru augsti, pelēki Latvijas laukakmeņi. Zilganas, zaļganas viegli ņirbošas sejas uz nelīdzenās virsmas, ieplestas acis un mutes, vai gluži pretēji – cieši samiegtas. Pār sejām slīd tauriņi, slīd vārdi un ugunīgas etnogrāfisko rakstu zīmes.
Liekas, ar akmeņiem latviešiem vispār ir īpaši tuvas attiecības, un es nedomāju tikai par tiem – dažādi ripojošajiem.
Ir dziesmas par laikiem, kad akmens zied, ir romāni par akmeņainiem ceļiem un akmeņu sprostiem. Bet ja pelēkais akmens E. Birznieka-Upīša stāstos bija tik vien kā rāms skatītājs un klausītājs, kas ar savu akmens sirdi reižu reizēm pasāpēja līdz, tad pie Pēterbaznīcas izliktie tālu ceļu gājēji muti kabatā netur vis.
Pirms trim gadiem izceļojušies pa franču zemi (festivālā „Etonnante Lettonie” pārsteidzot ar Latviju) mājās nākuši akmeņi-runātāji, lai pārmītu kādu vārdiņu ar no visām zemes malām sabraukušajiem dziedātājiem un dancotājiem.
Kā manāms, pa tālām zemēm izceļojušies akmeņi arī franču mēli samācījušies, jo, kamēr viena balss stāsta kaut ko latviski, otra tikām bubina pie sevis kaut ko arī varžēdāju mēlē.
Tagad, pašapzinīgi teju bez gala un ar plašu smaidu, tiek vēstīti iedomājami un neiedomājami fakti, kas šo zemi liek uztvert kā vienīgo saules un augstākas varas žēlības aplaimoto pleķīti kosmiskajos plašumos.
„Latvijas daba ir mierīga. Ja tu zini, kā miegā elpo bērns, tad tu zini, kāda ir Latvijas daba,” vēsta sievietes balss. Un pat gaidāmo tūristu lielākās bažas tiek ar sēņu nazīt nogrieztas paša saknē – „ja tu mežā satiec cilvēku ar nazi izstieptā rokā, tad zini, tas nav maniaks, cilvēks vienkārši lasa sēnes.”
Ar lepnumu tiek vēstīts, ka mūsu Saules kalns ir par 71 m tuvāk saulei un ka slavenā Megrē pirmais pretinieks bija latvietis, ka Latvijā ir tik pat iedzīvotāju, cik Parīzē un, ka katrs latvietis ir sacerējis dzejoli, katrs latvietis dzied korī un 1915.gadā Latvijas teritorijā pirmo reizi tika izmēģināts tanks.
No akmeņa Mārtiņa var uzzināt kādu gardu recepti, no kāda cita – par latviešu dziedāšanas godiem.
Bērna seja, kuras izteiksmes brīžam plūstoši pārtop Eizenšteina veidoto jūgendstila fasāžu maskās, vēsta par arhitektūru. „Vispār akmeņi ir drusku pasmagi, bet, kad izkustas, tad pat tauriņi ir uz pakaļas,” skan nepastrīdamais arguments.
Tā ka, ja vēlās nakts stundās gribas ar kādu parunāties, laipni lūgtum, no plkst. 22.30 līdz 4 rītā jums būs veseli deviņi akmeņi iespējamie sarunu biedri, kas kā parasti tādās sarunās mēdz, būt mals savu maļamo, un vismaz uz kādu brīdi ļaus jums aizmirst par saviem kreņķiem.