Nedēļa pasaules vēsturē (7.- 13.jūlijs)

1918.gada 8.jūlija naktī kāds cits piedzīvojumu kārs jaunietis Sarkanā Krusta šoferis Ernests Hemingvejs dalīja šokolādi itāļu karavīriem Piaves upes tuvumā Ziemeļitālijā. Astoņpadsmit gadus jaunais žurnālists un vēlākais pasaulslavenais rakstnieks kā brīvprātīgais bija devies no ASV uz 1.Pasaules kara plosīto Eiropu. No Francijas enerģisko jaunekli nosūtīja uz Itālijas fronti, kur karadarbība starp vācu, austriešu un itāļu armijām risinājās ar mainīgām sekmēm.

Tumsas aizsegs tonakt neglāba Hemingveju un trīs itāļu karavīrus no austriešu mīnmetēja mīnas trāpījuma. Divi karavīri, kuri atradās starp amerikāni un eksplozijas vietu, tika nogalināti. Smagi ievainoto trešo itāli kontuzētais Hemingvejs, neskatoties uz ievainojumiem kājā un galvā, uz muguras aiznesa līdz pirmās palīdzības punktam. Pats Ernests jau pēc notikušā neatcerējās, ka būtu veicis ko tādu, tomēr itāļi piešķīra viņam medaļu par varonību.

Daži citi vīri iekļuvuši vēsturē nevis ar cīņu par medaļām, bet 25 gineju lielo prēmiju par uzvaru pirmajā Vimbldonas tenisa turnīrā, kurš sākās tālajā 1877.gada 9.jūlijā. Pirmo reizi Londonas nomalē tika pulcēti jaunā sporta veida piekritēji, pavisam 21 cilvēks (turnīram kopumā pieteikušies bija 22, bet viens neieradās). Tolaik teniss vēl tikai sāka iegūt popularitāti un atradās kriketa spēles ēnā. Vimbldonas turnīru rīkoja klubs, kura galvenais mērķis bija kriketa attīstīšana. Rezultātā notika šodien neiedomājamais - pirmā Vimbldonas tenisa turnīra finālu nācās pārcelt par dažām dienām, lai ļautu izspēlēt kādu kriketa spēli.

Savukārt, pašu finālspēli, kā tas jau ierasts, pārtrauca lietus gāzes un pirmā Vimbldonas turnīra uzvarētāju noskaidroja tikai 19.jūlijā. Viljama Maršala un Spensera Gora 48 minūšu īso spēli noskatījās 200 skatītāji. Gors, kurš lieliski spēlēja pie tīkla, sagrāva Maršalu ar 6-1, 6-2, 6-4. Vimbldonas tenisa turnīra devums bija nevien 25 gineju balvu fonds, bet arī daudzu noteikumu ieviešana, kuri saglabājušies līdz pat mūsu dienām: punktu skaitīšanas sistēma, geimu skaits setā, atļautā viena kļūda servēs un arī laukuma izmērs.

Kāda cita interesanta spēle risinājās 1925.gada 10.jūlijā ASV pilsētā Deitonā. Šajā dienā sākās viena no slavenākajām šīs visai dīvainās valsts tiesas prāvām – uz apsūdzēto sola sēdās skolotājs, kurš pretēji Tenesijas štata likumiem bija atļāvies skolā mācīt evolūcijas teoriju. Džona Tomasa Skoupa tiesāšana pievērsa milzīgu sabiedrības uzmanību. Tas arī saprotams, jo prāvā kā apsūdzētājs darbojās trīskārtējais prezidenta kandidāts kristīgais fundamentālists Viljamss Dženings Briāns. Turklāt visus interesēja tiesas spriedums, kurš varētu beidzot sniegt atbildi uz visus interesējošo jautājumu - vai tiešām cilvēku radījis Dievs, vai arī viņš tomēr attīstījies no mērkaķa.

Tā sauktā “mērkaķa tiesa” Deitonā pulcēja milzīgus cilvēku pūļus, kuri pie tiesas ēkas sarīkoja kaut ko līdzīgu karnevālam. Šeit tika tirgotas Bībeles un spēļu mērkaķēni, bet zālienā pie tiesas ēkas ākstījās uzpostais mērkaķēns Džo Mendi. Tomēr populārākā dzīvības forma šajā juceklī bija vietējo iedzīvotāju atklātais evolūcijas ķēdes “trūkstošais posms” – 51 gadu vecais Džo Vīnss no Berlingtonas – vīrietis ar izteikti izvirzītu pieri un milzīgu žokli. Tomēr Vīnsa parādīšanās neglāba Skoupu. Tiesas prāva, kura tika pārcelta brīvā dabā, baidoties, ka lielā skatītāju skaita dēļ varētu iebrukt ēkas grīda, noslēdzās ar skolotāja sakāvi un 100 dolāru soda naudu.

Daudz skarbāku sodu šonedēļ saņēma kāda veikla eiropiete. 1793.gada 13.jūlijā Šarlote Kordē devās audiencē pie viena no franču revolūcijas vadoņiem un asiņainā terora organizētājiem Žana Pola Marata. Rojāliste Kordē ieradās Marata dzīvoklī un saņēma atļauju personīgi tikties ar revolucionāru, solot nodot Normandijas žirondistu vadoņus. Šarloti nesamulsināja tas, ka Marats, kuru mocīja ādas slimības, pieņēma apmeklētāju vannā - savā iemīļotajā darba vietā. Kordē izvilka nazi un nodūra revolucionāru, lai vēlāk pacietīgi sagaidītu varas iestāžu ierašanos, savu arestu un neizbēgamo giljotinēšanu.