Sanākusī publika variējas no patstāvīgajiem grāmatnīcas apmeklētājiem un Dziesmu svētku dalībniekiem, līdz pat cienījamiem teātra kritiķiem, vienkāršiem garāmgājējiem un tūristiem, kas, arī nezinot latviešu valodu, cītīgi seko līdzi raibajām ainām, laiku pa laikam, no kāda blakussēdētāja saņemot notikumu tulkojumu.
Uzveduma režisore Edīte Neimane beigusi Ļeņingradas Valsts Kultūras institūtu Kultūrizglītības nodaļas Režijas specialitātē, jau daudzus gadus strādā ar jauniešiem amatierteātrī un pasniedz režijas mācību arī Latvijas Kultūras koledžā topošajiem kultūras menedžeriem ar specializāciju – amatierteātra režisors. Viņa mācījusies gan pie režijas pasniedzējiem G. Padegima un E. Ņekrošus, gan scenogrāfiju pie N. Gultjajevas. Vecpilsētas teātrim, kura mājvieta jau vairākus gadus ir Mākslas darbinieku nams, šogad šī ir otrā pirmizrāde – februārī teātris startēja ar „Trīsgrašu operas” versiju pēc Brehta.
Mazliet neordināro vietas izvēli izrādei noteicis fakts, ka viena no izrādes dalībniecēm – Inita Kānīte (izrādē – Brunneres kudze) ir šī grāmatu centra vadītāja un laipni piedāvājusi izrādei grāmatnīcas telpas. Taču izrādes režisore Edīte Neimane teic, ka arī turpmāk teātris vēlas koncentrēties ne vien uz kvalitatīvu un interesantu materiālu, bet arī uz neparastu vietas izvēli.
Luga „Spēle ar brāļiem” tapusi 1986. gadā un veltīta Dziesmusvētkiem, tiesa tiem, kas „otrpus peļķei” – Toronto – notikuši. Tobrīd latviešu Dziesmu svētku režisoram Mārim Ubānam bija nepieciešams iestudēt kādu jaunu, vēl neredzētu lugu un par tādu kļuva Anšlava Eglīša komēdija „Spēle ar brāļiem”. Jāpiebilst vēl, ka lugu A. Eglītis sarakstījis jau cienījamos gados būdams – 1986. gadā viņam paliek apaļi 80 – bet tajā netrūkst autora trāpīgā humora un labdabīgā, mazliet ironiskā dzīves skatījuma.
Lugas uzbūves princips – teātris teātrī nav nekas jauns. Interesantu to padara konkrētais izmantojums. Izrādi skatās Režisors un Kritiķis, spriežot, vai tā derīga Dziesmu svētkiem, viņu komentāri un iebildes, laiku pa laikam, apturot izrādes gaitu, apšaubot aktieru veikumu utt. ir tas, kas nojauc klasiskas lugas robežas. Mazliet pārspīlētais tēlojums, vieglā parodija arīdzan norakstāma uz teātra kā spēles principu, kas it kā liedz pilnīgu skatītāja iejušanos, bet neliedz spēlēties līdzi.
Lugas neviennozīmīgo dabu ievadā pasvītro Režisora un Kritiķa dialogs –
„Režisors. Izrāde, ko esam sagatavojuši nemaz nav komēdija!
Kritiķis. Kas tad? Drāma? Traģēdija?
Režisors. Tā ir – spēle. Kaut kas pa vidam.
Kritiķis. Tātad – ne šis, ne tas.
Režisors. Kungs kritiķi, bet viss, kas notiek ap mums, ir ne šis, ne tas!”
Tātad īsumā stāsts ir šāds – spiestuves „Auseklis” īpašnieks Balvis Grods nonācis bankrota priekšā, ko veicinājusi tiklab aizraušanās ar kokaīnu, kā ar izšķērdīgo draudzeni, ārzemnieci Valesku. Tas uz iziršanas robežas novedis ne vien biznesu, bet arī laulības saites. Sieva Jalna sapakojusi mantiņas un atgriezusies pie vecākiem, turklāt nonākusi šarmantā advokāta Dimanta aizsardzības un uzmanība slokā.
Ne saukts, ne gaidīts no cietuma atgriežas dvīņubrālis Agris, kas tur nonācis par dezertēšanu no dienesta Afganistānā. Krietnu mēriņu izdzēris, Agris aizmieg, atmostoties no brāļa nav vairs ne miņas. Balvis viņam kabatā pametis vien zīmīti, kurā novēl autovadītāja apliecību, kredītkarti bez naudas, uzņēmumu bankrota priekšā, kā arī savu sievu piedevām. „Tagad lec uz pannas un cepies, ” skan draudzīgā atvadu frāze.
Agris tomēr izrādās gana apsviedīgs, lai visus sarežģījumus atrisinātu. Kļuvis par Balvi, viņš tiek vaļā no kokaīna tirgoņa Koko, atdabū un savdabīgā veidā (apēdot) iznīcina parādzīmi un no Valeskas atgūst vērtīgo saderināšanās gredzenu, par kuru saņemtā naudas summa ir pietiekama, lai spiestuve varētu atsākt darbu. Arī brāļa atstātā „piedeva” – sieva nepaliek nenovērtēta. Viņa gan, kā sievietei klājas, atpazinusi blēdību jau sākumā. Taču novērtējot vīrabrāli kā ņemamu kandidātu, pretī nespurojas un ja jau uzvārds vienāds, tad jau problēmu nekādu – ņem tik un dzīvo nost.
Pa vidu tam visam maisās vēl daži kolorīti personāži – apsviedīgā grāmatvede Kociņa, izklaides kluba vadītāja Brunnere, Valeskas brālis Riks un bārmene, kas amatu apvienošanas kārtībā ir arī „Privātās dzīves” korespondente un visas pikantās ainiņas cītīgi fiksē ar mazītiņu fotoaparātu.
Mazliet panaiva, draudzīgi aušīga un ar laimīgām beigām. Šāda tipa lugas parasti iet skatīties ne tik daudz sižeta, kā spēles, paša procesa pēc. Augstu tēmējot, var teikt, ka tas ir līdzīgi kā ar „Skroderdienām” vai, piemēram, brīvdabas izrādēm. Arī pats autors 1989.gadā teātra zinātniekam Viktoram Hausmanim par šo izrādi raksta: „Var jau teikt, ka arī „Spēle ar brāļiem” ir par teātri, bet par dziļdomīgu to gan neviens nesauks. Kā daždien blēņu gabals, uz skatuves tas spēlējas diezgan jestri, un vēlīgā Dziesmu svētku publika tam gāja līdzi itin labprāt. Bet tas jau vairs nav rakstītāja, bet izrādītāja un vispārējās noskaņas nopelns.”
„Spēle ar brāļiem” video reportāžā: http://easyget.lv/video/105/
