Lielinieku cietumi

Lielinieku režīms cietumus izmantoja ne vien kā vietu, kur noziedznieki izcieš tiem piespriestos sodus, bet arī kā instrumentu cīņai pret politiskajiem pretiniekiem. Patiesību sakot, tieši līdzdalība politiskajā terorā kļuva par lielinieku cietumu galveno uzdevumu. Par to liecina šādi skaitļi - no februāra vidus līdz maijam Rīgas cietumos tika ieslodzīti 2203 par politiskiem un 466 par kriminālnoziegumiem apcietinātie. Tikai niecīga daļa no cietumos nonākušajiem izcieta reāli piespriestus sodus, lielākā daļa tur atradās “uz aizdomu pamata”.

Centieni arestēt pēc iespējas vairāk politisko pretinieku noveda pie tā, ka jau februāra beigās Rīgas cietumi bija pārpildīti un padomju valdība bija spiesta izveidot speciālu komisiju, kura atbrīvotu tos, kuri ieslodzījumā tika turēti “bez pietiekoša pamata”. Tik tiešām, no 660 janvārī Rīgas cietumos nonākušajiem cilvēkiem 215 nebija zināmi apcietināšanas iemesli. Otrs Stučkas valdības spertais solis saistībā ar cietumu pārblīvētību bija lēmums par koncentrācijas nometņu izveidošana, bet, kamēr tās tika būvētas, cietumnieku skaits turpināja neatlaidīgi pieaugt.

Rīgā tolaik darbojās trīs lieli cietumi: Guberņas, Sieviešu un Centrālcietums. Guberņas cietums bija vecākais Rīgas cietums (tas tika uzbūvēts 1786.gadā), saukts arī par Citadeli. Tieši tas kļūs par landesvēra galveno uzbrukuma mērķi 1919.gada 22.maijā, kad lielinieki tiks padzīti no Rīgas. Baltvācu zemessargu steiga, mēģinot pēc iespējas ātrāk izlauzties līdz Guberņas cietuma bija viegli saprotama – tieši tur bija koncentrēti visvairāk politisko ieslodzīto un izpildīti visvairāk nāvessodi. Liela daļa politisko apcietināto bija lielinieku režīma ņemtie ķīlnieki – šie cilvēki nonāca cietumos tikai tādēļ, ka bija baltvācieši vai arī piederēja buržuāzijai. Pretinieka uzbrukuma gadījumā viņus tūdaļ vajadzēja nogalināt.

Ķīlnieku nošaušana nebija tukšs drauds, tā bija skarba realitāte. Marta beigās tā pirmo reizi tika realizēta plašos apmēros. Pēc Jelgavas zaudēšanas lielinieku režīms baidījās, ka drīz būs jāatkāpjas arī no Rīgas un cietumos sākās ķīlnieku šaušana. Asiņainākais bija 14.marts, kad Guberņas cietumā nošāva 57 cilvēkus. Aktīva nāvessodu izpildīšana turpinājās līdz aprīļa sākumam. Pavisam lielinieku laikā Rīgas cietumos tika nošauti vismaz 218 cietumnieki. Iespējams, šim skaitlim jāpieskaita vēl 62 26.martā Centrālcietumā pazudušie cilvēki, kuri neparādās nevienā cietuma pārskatu sadaļā. Lai kā arī būtu, 29.aprīlī Centrālcietumā bija palikuši tikai trīs ķīlnieki, kuri bija spējuši pārdzīvot marta trakumu. Pārējie 186 ķīlnieki bija apcietināti vēlāk, aprīlī.

Tomēr nāvessodi nebija vienīgā lielinieku cietumu ēnas puse. Nonākšana cietumos līdzinājās lēnai bojāejai. Cietumniekus mocīja bads un slimības. Viena ieslodzītā pārtikas norma bija 150 grami maizes, 200 grami kartupeļu, 100 grami kāpostu un 20 grami taukvielu dienā. Tie cietumnieki, kuri nevarēja papildus saņemt produktus no ārpuses, bija lemti badam un slimībām, kuras plosījās ieslodzījuma vietās. Sevišķi smags stāvoklis šajā ziņā bija Centrālcietumā. Trīs dienas pirms lielinieku padzīšanas tur atradās 475 cietumnieki, no kuriem cietuma slimnīcā – 222. Šādos apstākļos neizbēgama bija augsta apcietināto mirstība. Piemēram, maija pirmajā pusē Rīgas cietumos nomira vismaz 25 cilvēki.

Drausmīgo ieslodzījuma apstākļu dēļ diezgan bieži bija apcietināto bēgšanas mēģinājumi. Piemēram, maija sākumā no Centrālcietuma izbēga pieci cilvēki. Tomēr viena no lielākajām veiksmīgajām cietumnieku bēgšanām notika nevis Rīgā, bet Valkā. 31 janvārī, kad Valkas cietuma sargi mēģināja pārvietot 19 arestantus uz atsevišķu kameru, tie uzbruka konvojam, nošāva divus un smagi piekāva vienu sargu. Steigšus sasauktie karavīri nespēja aizkavēt vairak kā divdesmit bēgļu (iespēju nokļūt brīvībā izmantoja arī citu kameru iemītnieki) nozušanu pāri cietuma sētai.

Cietumu kā Padomju Latvijas galvenās ieslodzījuma vietas un terora instrumenta noriets sākās aprīļa beigās, kad lielāko daļu politisko noziedznieku sāka sūtīt nevis uz cietumiem, bet koncentrācijas nometnēm. Tās bija daudz lētākas un ietilpīgākas, vieglāk apsargājamas un piemērotākas terora vajadzībām. Viena pati Stukmaņu koncentrācijas nometne ar 1500 cilvēku ietilpību līdzinājās visu trīs Rīgas cietumu kapacitātei un tās uzturēšana bija apmēram četras reizes lētāka. Rezultātā Rīgas cietumos ieslodzīto skaits pamazām saruka, no aprīļa sākuma līdz maija vidum samazinoties par aptuveni trešdaļu.