Jauno mākslinieku izstāde „Bez piecām pieci”

Māras Viškas darbi, iespējams, kādam palikuši prātā pēc izstādes „Candy Bomber”, dalība kurā šobrīd kļuvusi par vienu no būtiskākajiem jauno mākslinieku atskaites un vērtēšanas punktiem. Mazliet panaivi, koši darbi, vārdu un asociāciju spēles.

Darbu triloģija „ТИ ЦИБА, ЦЕ РИБА, МИЛА” atveido ne vien labi zināmo trīsvienību – „Ticība, cerība, mīla” (pēdējo vārdu darba idejas labad saīsinot), bet, spēlējoties ar vārdu pārveidojumiem kirilicā un izrunas līdzībām, veidojas stāsts par (patērētāj)sabiedrību un reklāmu, kas mudina tevi lietot margarīnu „Ciba”, zivis vai ziepes. Mazliet ironisks vērtību apvērsums, kas patiesībā ir stāsts par pavisam ikdienišķām lietām un cilvēkiem, kas bez tām nevar iztikt.

Jānis Filipovičs piedāvā objektu un foto, video darbu sēriju „Nominatīvs. Kas?” Arī šis ir stāsts par ikdienišķām lietām. Vispirms tas ir sērkociņš. Lieta ar noteiktu funkciju. Pārdomas par to risinātas vairākos virzienos. Tie ir formas meklējumi – sērkociņš-zīmulis, sērkociņš-makšķerāķis, sērkociņš-ērkšķains rozes kāts, sērkociņš-kļavas spārnainā sēkla, sērkociņš aptuveni 1,5 m garumā. Formas mainās, nemainīga paliek funkcionalitāte, kas ietverta pašā lietā. Proti, lai arī zīmuļa vai makšķerāķa veidolā, tas joprojām ir sērkociņš.

Doma par lietu un tās „pienākumu” tālāk risināta foto darbos, kur cilvēks pielīdzināts objektam ar noteiktu funkciju – karoga kāts, riteņa turētājs pie mašīnas vai veikala. Poetizētais uzskats par dzīvi, kurā piepildāma kāda Misija, konkretizēts, pielīdzinot cilvēku lietai, mehānisma skrūvītei, kas kaut ko tur, notur, balsta.

Uzmanību saista vēl divi patumši video darbi, kuros redzami turp-atpakaļ slīdoši kadri ar nodegošiem un no pīšļiem augšām cēlušamies sērkociņiem. Otrā kadrā aina, kas liekas manīta kādā bērnu grāmatā no sērijas eksperimenti mājas apstākļos, kur ar ziepēm vienā galā iesmērēts sērkociņš, ielikts nelielā ūdens trauciņā, lēni riņķo vai varbūt dara to vienkārši aiz inerces. Katrā ziņā, video ir uzmanību saistoši, mazliet nepārdomāts vien ekrānu novietojuma leņķis un augstums, kas, atspīduma dēļ, liedz skatīt tos tuvāk par zāles otro malu.

Maija Kurševa, kurai no visiem dalībniekiem ir lielākā radošas darbības pieredze, piedāvā darbu „Mana piektdiena” – video+instalācija. Video – piektdienas dzerstiņš Andrejsalā, kas sākas lēni un izvēršas ilgā un mazliet pagarlaicīgā vēstījumā, kurā redzams kādos apstākļos top dzeja un tiek nodibināts kontakts ar zaļajiem cilvēciņiem. Instalācija ir daudz sasitošāka, gan tehniski, gan idejiski. Pār galdu, kurā iestrādātas vairākas pudeles, sagurumpozā noliecies filmiņā manītais „lielais zaļais”. Skan stikla trauku piesitienu, sasitienu, saskandināšanas troksnis. Atklāšanas dienā, uz galda, līdzās pudelēm, kā gluži dabisks darba papildinājums, rindojās izlietotās glāzes un, šķiet, retajam ienāca prātā pārbaudīt teicienu „ieskatīties pudelē”. Taču šī ir viena no interesantākajām galda piedāvātajām atrakcijām. Caur vairāku pudeļu kakliem ieskatoties patiesi paveras pavisam cita pasaule – galdā iestrādāti nelieli ekrāni, uz kuriem slīd atšķirīgi video fragmenti, gan konkrēti, gan abstrakti.

Šķidrumu tematikai pievērsusies arī Elita Alksne ar darbu sēriju „Limonāde”. Slēgti stikla objekti piepildīti ar dažādu krāsu limonādi, ko papildina tematiski video. Dzeltenoranža zvaigzne zilā laukā. Diagonālu bāldzeltenu un brūnu līniju šķērsots taisnstūris. Līdzās objektu ilustrē caur trim ekrāniem līstoša kolas straumīte, horizontālā skatījumā.

Likumsakarīgi, lielāko skatītāju uzmanību izpelnās formās iespaidīgie Armanda Zelča darbi, kas līdz šim bijuši skatāmi tikai Berlīnē un Maskavā. „Piezīmes par pašsaprotamām lietām” – otrreiz vairs nevar izgudrot ne divriteni, ne kubu, bet var izgudrot vai, pareizāk, saliekt divriteni kubā. Viens divritenis kubā ir un paliek viens divritenis, toties sarkans. Sēra nopūta par šādu izrīcību droši vien varētu izlauzties ne no viena vien kaismīga riteņbraucēja krūtīm.

Otram darbam „Galapunkts” par pamatmateriālu izmantota transporta pieturas stiklotā būdiņa. Pietura, kas ir ceļa posms, vieta, kur uz mirkli apstāties pirms turpināt ceļu vai mainītu virzienu, arī patvērums, pārveidota par noslēgtu daudzstūri, no kura nav izejas. Galapunkts un punkts.

Izstāde aplūkojama līdz 13.augustam.