Mūsdienu ritmikas dejas uzvedums „Spēks”

Šī izrāde bija apvienības “Pulsa Efekts” un horeogrāfes Annas Ķirses uzveduma „Spēks” pirmizrāde. Izrāde tika demonstrēta Dailes teātra mazajā zālē, kura ir ideāli piemērota priekš šāda veida izrādēm, jo rada gandrīz tiešu kontaktu ar skatītājiem. Skatuve nav ar pacēlumu un arī skatītāji nesēž tribīnēs. Protams, man, kurš sēdēja pirmajā rindā bija vēl lielāks kontakts. Bet katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Es varēju izjust visstīrākās emocijas, pat bailes no dejotājiem, kuri bieži vien gandrīz uzkrita man virsū.

Skatuves iekārtojums totāls minimālisms, bet bezgala funkcionāls. Kaut kas līdzīgs skeitborda rampai, tik viendaļīgai un vērstai pret skatītāju. Gaismas - kā atmosfēras radītājas, tikai tīras krāsas un protams, „Pulsa Efekts” puiši, pavisam četri. Arī puiši, kuri it kā saģērbušies neitrāli ikdienišķi, patiesībā, arī ir konceptuāli izveidoti. Divi plikpauraini, divi dikti mataini, visiem četriem vienādi melni krekliņi un biksītes, vienīgi apavi atšķirīgi. Bet tie jau pat dievietēm nav vienādi.

Dziest gaismas. Mākslinieku ēnas šaudās pa skatuvi un izdziest skatuves dzīlēs.

Hm, mēģināšu uzburt vīziju par notiekošo, bet kā jau zināt kustības ir grūti attēlot, emocijas vieglāk.

No rampas otras puses tiek uzmests koferis. Tad parādās viens no dejotājiem, viņš mēģina uzlīst augšā. Viss tiek attēlots tikai ar neartikulētām skaņām, piepūle ir liela. Viņš ilgi mokās līdz tiek uz malas, tad tā pat parādās arī pārējie trīs, viņi apsēžas tur pat un sāk muzicēt uz saviem koferiem, sitot pa tiem kā pa bungām. Tad jau viņi ir lejā un man sāk atklāties viņu ironiskā ideja.

Puiši sametās aplītī un sāk improvizēti parakstīt, štempelēt dokumentus, paātrinot ritmu šī ķermeņu izdotā skaņa jau kļūst par sava veida mūziku. Jautrs apskats par birokrātu ikdienu. Nebrīnos, ka Anna Ķirse ir izvēlējusies šo tematiku. Jo „kultūristiem” visvairāk ir saskare ar sasodītiem projektiem un to rakstīšanu, lai iegūtu kādus līdzekļus savai darbībai. Tā nu viņi ir aizņemti savā ļoti svarīgajā nodarbē, atgādina nedaudz Kafkas daiļradē apspēlētos tēlus. Viņi improvizēti sāk runāt pa mobilo. Ļoti nopietni visi rindiņā dodas uz birojiem. Sakāpj liftā. Mmm, puišiem nemaz nav jābūt uzvalkos. Es viņus spēju iztēloties ideālo brokeru pulciņā. Tad jau viņi dodas ceļā ar saviem auto. Bezgala nopietni un nosvērti. Bet te pēkšņi izlec divi sarkani puišeļi un kā jau ielu bērni, atbrīvoti plosās pa skatuvi. Solīdie biznesmeņi no rampas augšas noskatās uz viņiem ar nicinājumu. Puišeļi lec prētīm griestiem izmisīgi un ar ilgu pilnām sejām, kā tiektos pēc aizliegtā augļa, bet viņu rokas par īsām.

Tad jau ir nākamā aina, mietpilsoniskās vidusšķiras atpūtas veids. Visi četri solīdie, nopietnie puiši aizbraukuši dabā. Nu protams, ka makšķerēt un darīt vēl ko lietderīgu, iedzert. Tad ir diezgan jauka priekšspēle ap alkohola pudeli un ļoti šarmantais dzeršanas process. Uh, cik skarbs sabiedrības griezums. Tad, kad solīdie puiši ir jau labi sametušies un sākuši makšķerēt atkal parādās bezgala kustīgie, gandrīz tādiem žurkulēniem līdzīgie puišeļi, kuri izošņā situāciju. Solīdie ir aizņemti ar bezjēdzīgu sarunu un makšķerēšanu un nepamana, ka puišeļi ir tikuši līdz kārotajam – koferiem. Viņi kā izsalkuši vilki metās virsū koferiem un sagrābj tos visus. Bet onkulī arī nav galīgi izplūduši savā marasmā, viņi pamana, ka bērneļi gramstās gar viņu dzīvi, visu kas viņiem ir - koferiem. Onkuļi, kā nikni mežoņi metās lejā pārmācīt sīkos recidīvistus.

Te jau seko diezgan gara cīņas aina, ne sliktāka kā Džekija Čana filmās, kur sit, krīt un atkal ceļas kājās, līdz bezgalībai. Mazie, lai piedod Pulsa Efekts ir ļoti veikli un patiesībā nesliktāki dejotāji kā onkuļi.

Rampas pielietojums ir simbolisks. Bēgot no onkuļiem puikas uzskrien augšā, bet onkuļi paliek lejā. Bet patiesībā puikas nemaz negrib būt citā līmenī, viņi grib būt tur kur onkuļi, slēptie viņu ideāli. Un tā visu laiku, onkuļi ir vainu augšā, vai nu lejā, bet puikām neizdodas nokļūt vienā līmenī.

Līdz ir tiešām spēcīgs atrisinājums. Puikas jau no izrādes sākuma ik pa laikam ilgās sniedzās pretīm debesīm pēc aizliegtā augļa un nu viens no viņiem ticis uz rampas augšas, tuvāk debesīm spēj aizsniegt to, ko vēlējās. Un nokrīt divi koferi no debesīm, skatuves griestiem.

Pēkšņi puišeļi paliek nopietni un sāk līdzināties onkuļiem. Onkuļi viņus pieņem un nu viņi ir vienā līmenī. Vai tas ir labi? Vai bija vērts zaudēt savu dzīvīgumu? To mēs varam uzdot sabiedrībai, kura idealizē tikai veiksmīgus cilvēkus, kuriem ir savi koferi, kuros ir ko nest.

Brīnišķīgi, ļoti smalki atrisināta izrāda un ideja skaidra, varbūt klasiska, bieži jau atspoguļota, bet aktuāla.

Puišeļi ir īsti talanti. Pēc izrādes viņi izrādījās nemaz tādi puišeļi nebija. Cepuri nost un kāju virsū, Anna Ķirse ir kārtīgi izdresējusi visu komandu. Kultūras akadēmija ir savos aukstumos. Un „Pulsa Efekts” puiši gan jau vēl mums ļaus atvērt mutes izbrīnā. Kurš ir teicis, ka afrikāņiem ir ritma izjūta, letiņi nav tālu iepakaļ!