Dienā Deksters Morgans ir centīgs, apzinīgs un ļoti pieklājīgs Maiami policijas departamenta kriminālās laboratorijas darbinieks, īpaši labi orientējas visā, kas saistīts ar asinīm. Viņš imitē sociāli aktīvu dzīvesveidu, kultivē tēlu, kas nevienā nerada aizdomas, cenšas būt līdzīgs citiem pat tad, ja tas ir muļķīgi un neracionāli. Un neizcelties, cik nu tas iespējams ar viņa simpātisko ārieni. Nodaļā Deksters ir vērtīgs darbinieks, neviens pat nenojauš, ka jaukais puisis tikai tēlo, ka aiz maskas slēpjas pavisam cits cilvēks. Tomēr Dekstera talants nav tas, par ko ir šis stāsts. Tas ir par viņa tieksmi nogalināt, jo īstais Deksters Morgans ir disciplinēts, aukstasinīgs slepkava. Pat puisis pats atzīst, ka ir briesmonis, kas nesaprot mīlestību, nav spējīgs uz līdzjūtību. Dziņa nogalināt ir stiprāka par viņu pašu. To izraisījis kāds šausminošs notikums Dekstera agrā bērnībā, vēl pirms trīs gadus vecais bārenis tika pieņemts audžuvecāku ģimenē – tik sen, ka pat viņš pats nezina, kas īsti. Dekstera audžutēvs Harijs bija lielisks Maiami policijas darbinieks, skaidroja zēnam policista domu gājienu, iemācīja slēpt pēdas. Jau toreiz viņš pamanīja mazā puisēna dīvainību, saprata, ka zēns ir citāds. Par laimi, Harijs uzskatīja, ka Deksters nav vainīgs pie tā, kas ar viņu noticis, un iemācīja viņa tieksmi ievirzīt noderīgā gultnē! Tāpēc, izdzirdot vārdus „maniaks” un „slepkava”, šajā gadījumā neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Jo no visiem neliešiem Deksteru atšķir viena, taču būtiska nianse – viņš nogalina nevis nevainīgus cilvēkus, bet gan nevainīgo cilvēku slepkavas. Vēl konkrētāk – īpaši veiklus un bīstamus slepkavas, kas izvairījušies no likumīgā soda. Jo Maiami tiek atrisināti tikai divdesmit procenti noziegumu, policija nevar noķert visus. Tāpēc tā ir lieliska vieta, kur Deksteram noslīpēt savu prasmi. Un papildināt savu slepeno „skeletu skapī” – upuru asins paraugu kolekciju. Taču nu Maiami ir uzradies kāds līdzvērtīgs spēlētājs, kas Deksteru ir ieinteresējis, izaicinājis uz spēli...
Deksters ir Džefa Lindseja arī latviski izdotā romāna “Melno sapņu Deksters” (Darkly Dreaming Dexter) galvenais varonis. Daudzi, uzzinājuši, ka Lindseja romāna tēls kļūs par seriāla galveno varoni, bija skeptiski – tieši tas, kas grāmatu darīja tik pievilcīgu, taču draudēja atbaidīt potenciālos skatītājus – galvenais varonis ir slepkava! Turklāt nepārprotami! Un tas nu nav gluži tas, ar ko skatītāji varētu gribēt identificēties. Lindsejs ir pietiekami talantīgs, lai ar problēmu tiktu galā grāmatās, bet vai tas izdosies seriāla producentiem? Tagad viņi saka – piedodiet mums par šaubām! Jo izdarīts ir tiešām fantastisks darbs. Seriāls uzticīgi seko grāmatas garam, ir izdevies saglabāt romāna īpašo noskaņu — humora pilnu, paškritisku, ļoti asprātīgu, brīžiem pat lirisku –
un piedāvā skatītājam emociju gammu no riebuma līdz pat sajūsmai. Iespējams, ka pēc pāris epizodēm jums gribēsies ātrāk nomazgāt rokas, taču vienlaikus jūs nepacietīgi gaidīsiet nākamo sēriju. Seriāls provocē pārvērtēt savu aizspriedumu robežas, bet vienlaikus ir arī ļoti izklaidējošs – tiešām jautrs, ļoti asprātīgi un prasmīgi veidots, pārsteidzošs daudzās izteiksmēs.
Seriāla titullomā ir Maikls K. Hols – aktieris, kas ar vienu skatienu spēj pavēstīt vairāk, nekā citi ar vārdiem. Viņš nevairās no izaicinošiem, morāli neviennozīmīgiem tēliem. Jūs aktieri jau pazīstat – viņš ir tas pats Fišeru ģimenes uzņēmuma – apbedīšanas biroja – direktors Deivids no „Sešām pēdām zem zemes”. Taču atšķirībā no apvaldīta, tomēr emocionāli saspringta cilvēka, kāds bija Deivids, Deksters ir ļoti mierīgs, aukstasinīgs un pilnīgi bez līdzjūtības. Un dīvainā veidā tas viņu padara valdzinošu. Hols ir tiešām lielisks šajā lomā, pārliecinoši tiek galā gan ar sižeta romantisko līniju, intelektuālo divcīņu ar citu slepkavu, pašam savas personības izpēti un izpratni, izdzīvo reālas briesmas tikt atmaskotam. Tik pārliecinošs un dabisks, ka liek ātri vien aizmirst Deividu Fišeru. Par Dekstera lomu Maikls K. Hols nominēts Emmy balvai kā labākais aktieris.
Dekstera autors Džefs Lindsejs stāsta, ka sākumā bija ideja par to, ka ne vienmēr taču slepkavnieciskums ir viennozīmīgi ļauns un nosodāms. Viņš pats reiz esot izmēģinājis spēkus uz skatuves, uzrakstīt Dekstera tēlu viņam nozīmējis gandrīz kā pašam nospēlēt to, iemiesoties personāžā. Tieši tāpēc grāmatas par Deksteru (romāns „Melno sapņu Deksters” ir aizsākums plašākai grāmatu sērijai) ir rakstītas pirmajā personā. Un Lindsejs ir ļoti sajūsmināts par to, cik niansēti Maikls K. Hols iedzīvojies tēlā, tas šķietot pat biedējoši! Tieši tāpēc viņam ir interesanti vērot, ko, kā un kāpēc dara aktieris Dekstera tēlā. Un autors ir ļoti lepns par rezultātu.
Savu varoni Deivids K. Hols apraksta kā cilvēku, kas ir iestrēdzis neapjaustā, neapzinātā un neizstāstāmā savas biogrāfijas notikumā, kas ietekmējis viņa zemapziņu, visu tā būtību: „Deksters noliedz savu cilvēcību, ne tikai sevi apraksta kā cilvēku, kuram nav jūtu, bet arī pats sev iestāstījis, ka viņā nav līdzcietības, nav emociju. Un tomēr Dekstera attiecībās ar citiem pierādās pretējais. Piemēram, attiecībās ar māsu – viņš ir tiešām labs brālis. Tāpēc jādomā, ka kaut kur dziļi viņš gan jau tomēr apzinās, ka ir cilvēcīga būtne. Un galvenā seriāla attīstība būs virzienā uz šo izpratni, paša cilvēcības apzināšanos. Mums katram ir sava tumšā puse. Un tā, kas piemīt Deksteram, vienkārši ir pārsvarā pār gaišo.” Jā, aktieris atzīst, ka spējis identificēties, līdzpārdzīvot savam varonim, ka viņam Deksters tiešām patīk. Maikls K. Hols ir pārliecināts, ka patiesībā viņa varonis ir tikpat cilvēcīgs, kā jebkurš cits.
Ap maniaka-slepkavas tēlu sabiedrības izpratnē ir izveidojušies tik pamatīgi stereotipi, ka nebija šaubu – agrāk vai vēlāk kādam no televīzijas seriāliem par to bija jārodas. Kaut vai kā atbildei uz mulsinošo jautājumu – kāda gan varētu būt Hanibāla Lektera mierīga diena. Ja jau par veiksmīga seriāla galveno varoni varēja kļūt Tonijs Soprano – mafijas boss un slepkava – kāpēc lai tas nebūtu Deksters? Runājot par to, kāpēc kriminālo drāmu žanrs ir tik populārs mūsdienās, Maikls K. Hols uzsver, ka rietumu kultūrā tiek darīts daudz, lai noliegtu mūsu personības tumšās puses. Un tieši tāpēc viss, kas tās eksistenci apliecina un atzīst, šķiet ļoti saistošs. Savukārt Džefs Lindsejs domā, ka viss joprojām noved pie „nozieguma un soda”. Īstajā dzīvē tas nekad nedarbojas tā, kā tam būtu jābūt. Katrs, kas reiz tā vai citādi ir bijis iesaistīts, var pārliecināties par to pats. Rakstnieks stāsta, ka vairākums policistu, ko viņš pazīst, savā ziņā ir zaudējuši ilūzijas un entuziasmu. Kad tie, kas sāk savu karjeru ar augstām morālām cerībām cīnīties pret ļaunumu un ticību likumam, dienu pēc dienas ir spiesti noraudzīties, kā cilvēks, apcietināts par bērna piekaušanu, pēc nedēļas jau atkal ir uz brīvām kājām, vilkt zīdaiņus ārā no miskastēm, aug bezcerība. Tāpēc kriminālais daiļliteratūras žanrs ir ar tik senu vēsturi – jau Edgars Alans Po par to rakstīja. Džefs Lindsejs cer, ka tā tomēr tiek atjaunota kaut jel kāda cerība, uzturēta izpratne par to, kas ir labs un kas – ļauns, atgādināts par to, ka ļaunumam ir jātiek sodītam.
Rakstnieks uzskata, ka jebkurš, kurš ir sēdējis sastrēgumā brīdī, kad ļoti, ļoti jāsteidzas, ir sajutis kaut ko no tā, ko jūt Deksters. Katrā no mums ir mazs soģis, kas grib tiesāt cilvēkus, kas, mūsuprāt, rīkojas tik acīmredzami aplami. Tāpēc viņam uzrakstīt šo tēlu savā ziņā bijis – izlaist to puisi no kastes un ļaut viņam būt pie stūres: „Ērti tas nav, taču tajā ir kas katram saprotams. Jā, protams, nogalināt vienmēr ir slikti, neskatoties ne uz ko, un tomēr – visi tie, kurus Deksters nogalina… vai tiešām kāds no viņiem nav pelnījis visbargāko sodu?“ Džefs Lindsejs sāsta, ka bija reāls izaicinājums izveidot Deksteru pietiekami reālistisku un interesantu, lai skatītājs vienmēr aizmirstu par to slikto, ko viņš dara, un paliktu pārliecināts, ka Deksters ir labs cilvēks.
Krimināla drāma/ detektīvfilma „Deksters” (Dexter. ASV, 2006.g.) LNT kanālā no 6. oktobra pirmdienās plkst. 22.00.
Resursi internetā:
http://www.imdb.com/title/tt0773262/
http://www.sho.com/site/dexter/home.do
http://www.satori.lv/raksts/izdruka/597