Porcelāna apgleznošanas simpozija "Kopā 2007"

Kā jau šogad esam pamanījuši, valsts sāk nākt pretī māksliniekiem. Bija un šonedēļ noslēgsies „Francijas pavasaris”, kuru organizēja un smieklīgā kārtā finansēja Latvijas valsts. Popularizēja svešu valsti savā valstī, bet nebūsim piekasīgi, daudz kas bija gana jauks visā šajā pasākumā. Un Eiropas Savienība arī negrib atpalikt un prezentē mums daudznacionālu keramiķu radītos apgleznojumus.

Ierodamies Eiropas mājā un pie ieejas sastopamies ar nepatīkamu apsargu, kurš negrib ļaut riteņa novietošanu. Tagad visi atceraties, ka Eiropas mājā negaida veselīgus cilvēkus, kuriem patīk mīties.

Uzkāpjam otrajā stāvā. Gaiša, plaša telpa jau stāvgrūdām pilna ar daudziem smaidīgiem ļaudīm, kuri rokās tur ziedu pušķīšus ar daudzkrāsainiem salapojušiem pumpuriem. Pretim man raugās vāžu, šķīvju rindas ar diezgan iespaidīgiem gleznojumiem. Kamēr organizatori briest tam svinīgajam brīdim, bez kura izstādes atklāšana nav atklāšana, es dodos mākslas medībās.

Cik saprotu, tad šis bija porcelāna apgleznošanas simpozijas, vai kā daži anglofīli teiktu „workshop”. Tas ir uzjautrinoši, bet šitādus stulbus vārdus sāk lietot ar vien biežāk, gudrāk izklausās.

Autori ir ļoti atšķirīgi, šeit pārstāvētas 6 - 9 valstis. Tādas kā Turcija, Ukraina, Slovēnija, mūsu mazie kaimiņi un lielais lācis Krievija, mēs un citi. Ak Dies, pavisam aizmirsu ASV. Šo brīnumjauko „workshop” atbalsta Eiropas Savienība, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Mākslinieku savienība.

Šis ir tradicionāls pasākums, kurš jau sevi pierādījis, jo jau caur gadiem šajā simpozijā ir piedalījušies neskaitāmi mākslinieki, no kuriem daudzi jau tagad ir leģendas.

Autori ir bijuši ļoti radoši un ikviens no viņiem ir stilistiski atšķirīgs. Šeit ir arī apsveicami novatori, kuri neapstājas tikai pie apgleznošanas, bet rada arī trīsdimensionālus papildinājumus. Tā,piemēram, Ekaterina Ominina papildina savu apgleznojumu ar maziem akmentiņiem, kuri izvirzās no šķīvja virsmas, radot telpiskumu zīmējumā. Tā pat arī Āris Segliņš, esot vīrietis, savu vāzi ir papildinājis ar falliskām detaļām, zelta krāsā. Kā nekā latvju dainās „zelta zizlis” figurē.

Ir arī tematiski panaivi zīmējumiņi, kā piemēram Laurai Sarkanei. Rociņas, kuras stiepjās pretī zemeslodei. Nu šitas izskatās kā Eiropas Savienības pasūtījums, vai arī nostaļģija pēc sociālisma, kur miera dūjas, zemeslodes un baltas - melnas rociņas bija „top” tēma.

Toties Maruta Raude ar saviem zvēru motīviem pierāda pretējo. Viss atkarīgs no izpildījuma. Smalki grafiskie zīmējumi rada ornamentisku iespaidu un tīģerīši, lauviņas un citi mošķi ir ļoti organiski, tikpat kā paraksts.
Nu jā, ko vēl varētu izcelt ar savu neobjektīvo aci? Līga Skariņa, akvareliski apgleznotas vāzes ar sejām. Bet daži darbi ir arī zem kritikas, bet tādu ir maz. Neatceros Turcijas pārstāvja vārdu, bet nu viņa darbs bija uzjautrinošs. Laikam cilvēks dzimis ortodoksālā musulmaņu ģimenē, jo tieksme pēc sieviešu ķermeņa neiet kopā ar spēju to attēlot.

Un tad jau piesakās sieviete ar sliktām angļu valodas zināšanām un sāk iepazīstināt ar izstādi. Puse no atnākušajiem drošvien nesaprot, ko viņa tur stāsta. Bet laužas, laužas gan viņa, gan klausītāji. Es saprotu, ka starptautiska izstāde, bet tādēļ dubult uzjautrinoši. Kad viņa ir pabeigusi, tad piesakās kaut kāda „gospeļ” grupa, kurai no sākuma grūti noteikt dzimšanas vietu. Jo visu ievadu viņa iesāk ar anglisku pastāstiņu, cik šodien saulaina diena. Un tad sāk dziedāt dziesmu par brīnišķīgā meksikāņu ēdiena „Čilī Concarne” pagatavošanu. Es neņirgājos, bet dziesmā tiešām tiek pastāstīts, cik un kādām jābūt sastāvdaļām un cik viņš ir garšīgs. Vājprāts, šī dziesma ir radīta, protams, Zviedrijā un to ir radījusi grupa „Chili concarne”. Ja viņi vēlējās parādīt Eiropas valstu intelektuālāko mūziku, viņiem tas izdevās. Vēl ir argentīniešu dziesma, kura sastāv no vārdiem „bum-burum” un latvju klasika, ko es jau skolā dziedāju „Dzintars tavos matos”. Bet ar to izstāde netika sabojāta, vēl nāca jaukais mirklis, apbalvošana.

Manas un žūrijas gaumes saskan tikai daļēji, bet ko ta es. Mans skatijums ir subjektīvs. Es tak nezinu, kurš izmantoja to ilgi žūstošo glazūru, vai „šito” sarežģīto tehniku. Bet to visu redzēja un zin Mārtiņš Heimrāts „Zvārtavas iemītnieks”.

Ļauju jums pašiem izvēlēt laureātus. Dodaties uz Eiropas Savienības māju, kāpjat otrajā stāvā un baudiet izstādi, jo tā ir gana laba, pat bez meksikāņu ēdieniem. Izdariet savu izvēli, jo māksla ir priekš tautas, nevis kā tagad, priekš „paša un Saša”.