Foto izstāde „Viens ceļš, 11 skatieni. Santjāgo ceļš Galīsijā”

Muzeja pagrabstāvs. Pustumsa, drēgnums, slejās un rindās (ceļos) kārtotas fotogrāfijas. Fonā skan kaut kas gregoriāniskam dziedājumam līdzīgs. Nedaudzi cilvēki. Taisnības labad jāatzīst, ka neko īpašu par Santjāgo ceļu un galamērķi – katedrāli, pirms šīs izstādes nebiju dzirdējusi. Katrā gadījumā, informatīvajā materiālā lasāmais par to, ka tā ir viena no trim tāda mēroga svētvietām (abas pārējās – Roma un Jeruzaleme) man bija kas jauns.

Fotožurnālists Demi Alvaress 1999. gadā nogāja divus šī ceļa posmus, katru 28 dienās, izveidojot divas dokumentālas fotosesijas. Pēc tam ar Spānijas Inovāciju un rūpniecības ministrijas un Tūrisma departamenta atbalstu tika izveidots projekts, kuru īstenoja no pagājušā gada janvāra līdz oktobrim un kurā tika iesaistīti vēl pieci spāņu fotogrāfi un pieci jeb, precīzāk, piecas fotogrāfes no ziemeļvalstīm – Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Latvijas.

Santjāgo ceļa īpaša pazīme ir dzeltenās bultas – norādes kā no pasakas, kas uzvilktas kā uz ceļiem, ielām, tā arī uz māju sienām, it visur, kur tas svētceļniekiem varētu noderēt. Izstādē ir 11 ceļi, katram no māksliniekiem tas ir savs, atšķirīgus to dara autora personība, vēlēšanās vai nu atklāt savas izjūtas vai arī tie ir citu ceļotāju vērojumi, emocionāli portreti. Atšķirīgi ir arī gadalaiki, kuros ceļš veikts. Darbiem pievienotos mākslinieku komentāros, īsi vēstīts par savu pieredzi šī gājiena laikā.

Kaut kā intuitīvi gadās tā, ka apskati sāku ar ziemeļniekiem, latviešu fotogrāfes Signes Raikstiņas darbos liekas ir tas (stereo)tipiski latviskais dzeltenbrūno rudens noskaņu tvērums, kas nekādi pirmais neienāktu prātā domājot par Spāniju, bet rudens mēdz būt arī tur. Izteikti ziemeļnieciska ir dāņu mākslinieces Tīnes Hārdenas skatīta Spānija – zilgani baznīcas, svētnīcas mūri, kaili koku zari un balti spožas debesis. Baznīcas zilpelēkā pustumsa, soli un sarkanu sveču ugunis, no malas pavirši atgādina par ielām un nakts ugunīm pilsētā. Apmākušās dienas un bezgalīgas izžautas veļas šņores. Vispār, pēc izstādes spriežot, liekas, ka veļas šņores ar daudzkrāsainiem veļas gabaliem ir viena no šī ceļa vizītkartēm, tās parādās teju visu mākslinieku uzņemtajās bildēs.

Dzeltenās ceļa zīmes atradušas ceļu pie Evas Persones, viņas darbos tās nav tikai tradicionālās bultas uz ceļa, dzeltenas ir lapas, dzeltena ir pastkastīte un omlete, dzelteni ir traktora riteņi un uz zara nevīžīgi uzmesta banāna miza, tās visas ir zīmes kādam vai par kaut ko.

Šulio Viljarino fotostāstu „triloģijas”, kur tēli attēli saspēlē krāsās un niansēs, smalki tuvplāni un mākslinieciskas, bet ne tikai no paša autora vien atkarīgas veiksmes, nu kā citādi nosaukt fotogrāfiju ar lidmašīnu baltajām, krustā ievilktajām dūmu svītrām vai sievietes sulīgi sarkani krāsotos nagus, kad plauksta uzlikta uz kāda akmens ciļņa, tik vijīgi veidota, tik šķietami mīksta, ka liekas roka tajā ieplūst, paliek tikai nagu sarkanie ovāli.

Zāles vienā galā no keramikas baltajiem putekļiem izklāts laukums (3x2 m), ap to sarkanas sveces, līdzīgi daudzās fotogrāfijās redzamajām, bet diemžēl šoreiz neiedegtas, uz laukuma no projektora pie griestiem slīd to pašu fotogrāfiju virknes, kas redzamas apkārt, miglaini tēli, tikko tveramas noskaņas.

Kaut kas no romantisma laikmeta gleznām – fotogrāfija ar kailu meiteni/nimfu, kas peldas ūdenskritumā. Caur lietus straumīšu sasvītrotu rūti tvertas baznīcas aprises. Veca tantīte, priekā starojot, pastiepusi pretī ceļotājam šķīvi nupat ceptu (dzeltenu) pankūku. Pavecas mūķenes profils zem gaišzila plastmasas lietussarga. Tēvs pacēlis mazuli izstieptās rokās pret baznīcas spraišļoto velvi, bērns abām rokām ieķēries tēvam vaigos, abi smaida.

Tino Martinesa ceļotāju melnbaltie portreti, jau galamērķī, pie katedrāles. Sevī vērsti domīgi skatieni un smagu mugursomu nospiesti pleci, bārdaini vīri lieliem ceļa spieķiem kā sendienu pravieši, sievietes vēja sajauktiem matiem. Turpat Fernando Beljesa asprātīgie un nopietnie mirkļa tvērumi - govs ganībās pie sena klostera vai pils drupām, apelsīnkrāsas pilnmēness virs violetiem kalniem, miglaini rīti un salnas klāta sudrabota zāle, kāds omulīgs zemniekpaps pacēlis salmu cepuri, ar dakšām rokā pozē, pakāpies pie siena gubas pieslietās kāpnītēs, tikko vārīts, virs tvaikiem izcelts violets astoņkājis un tā laimē starojošais pagatavotājs. Visbeidzot divi sirmi pensionāri ar muguru pret fotogrāfu, ostmalā uz akmens mola, rūpīgi paklājuši zem sēžamvietas avīzītes, vienam klēpī kruķis, lejā pie kājām ūdenī rāmi stāv laika zoba apgrauzta laiva, jau sadalīšanās stadijā, bet vīriem gar to nav daļas, klēpī vienam atšķirts pornožurnāls, kurā abi rāmi veras. Pusdienlaika miers debesīs un virs zemes.

Kā izrādījās, tad man klejošana pa muzeja zālēm ar lapiņu un pildspalvu rokās, cītīgi krājot iespaidus bija lieka, jo, ja vien ir vēlēšanās, katram apmeklētājam ir iespēja iegūt savā īpašumā izstādes katalogu, kurā ir visas izstādē redzamās fotogrāfijas. Jāatzīst, sākumā, ienākot izstādē, tam uzmetu paviršu skatu, centimetrus 4 biezs ķieģelis, pērkot droši vien jārēķinās vismaz ar latiem 5 – 10, bet neaizmirsīsim, ka tā nav latviešu merkantilā dvēsele, kas paraduši mākslu naudā mērīt (arī izstādes dežurante man atzina, ka jutusies pārsteigta uzzinājusi, ka atvestie katalogi nebūs jātirgo), bet spāņu plašā sirds un pēc izstādes, tu skatītāj, i bez maksas tieci apkrauts ar pāris katalogiem, dažiem informatīviem bukletiņiem un vēl ar tepiķīti. Jā, jā, tādu no zāles pītu, samērīgu (aptuveni 2x1 m), sarullētu saprotams un futlārītī ar rāvējslēdzēju. Tiesa gan tā funkcija man skaidra nekļuva – tas nākamajam svētceļojumam vai kā? Gulēšanai uz zemes tā kā par plānu un trauslu, bet kā smaržo pēc zāles un vasaras...