Pirms gada 15.decembrī netālu no Rīgas uz pirmo personālizstādi aicināja divas draudzenes – baltkrieviete Olimpiada Daņilova un lietuviete Sofija Vita Poželaite.
Olimpiada dzimusi Baltkrievijā, bet no sešu gadu vecuma dzīvo Latvijā, precīzāk Jūrmalā, Lielupē, piecus soļus no jūras. Sofija Vita savukārt dzimusi un augusi Rīgā.
Kopīgais abām ir mīlestība uz mākslu un studijas Starptautiskajā Praktiskās Psiholoģijas augstskolā Datordizaina fakultātē, kur šī gada vasarā aizstāvēti diplomdarbi. Sofija turpina mācības Pleskavas Politehniskajā institūtā. Olimpiada nupat apprecējusies un bauda nelielu atelpu. Protams, abas turpina gleznot.
Kopīgais ir arī skolotājs gleznotājs Ralfs Jansons, kurš draudzenes uzskata vēl par skolniecēm, bet ļoti talantīgām un centīgām. „Viņām ir gleznieciskā redze. Šobrīd galvenais ir atrast savu stilu. Bet Olimpiadas spilgtajos, trauksmainajos krāsu triepienos, Sofijas daudz mierīgākajās, līdzsvarotajās līnijās tas jau sāk nolasīties. Viņas ir enerģijas pārpilnas, mērķtiecīgas un mazliet trakas.”
Pirmie soļi mākslas sapratnes virzienā sperti vēl skolas laikā. Sofija divus gadus apmeklēja bērnu zīmēšanas studiju „Mazā ģilde” pie pasniedzējas Intas Grases.. Olimpiada apmeklēja sagatavošanas kursus Latvijas Mākslas akadēmijā, bet pēc vidusskolas – Bobruiskas Mākslas skolā ieguvusi dekoratora-noformētāja diplomu.
Topošās mākslinieces vēlas dot prieku, vēlas radīt darbus tikai ar pozitīvo lādiņu un uzskata, ka negatīvismu nevajadzētu izstādīt.
„Mans vectēvs bija mežzinis un es sevi uzskatu par meža cilvēku. Bērnībā man eksistēja tikai zaļā krāsa. Mani ir audzinājis mežs un dzīvnieki, bet ne cilvēki. Cēlos agri no rīta, lai redzētu saules lēktu, bet vakarā izbaudīju saulrietu. Šobrīd darbos vēlējos runāt par gaišo, par to, kas nenomāc garu, izmantojot visu krāsu spetru,”- tā Olimpiada.
Bet Sofija Vita par savu mākslas mīlestību teic, ka „gleznošana ir mans aicinājums. Tā ir iespēja pateikt to, ko nav iespējams pateikt ar vārdiem. Gleznojot jūtos īpašā iespēju pasaulē, kurā atklāju savu būtību. Jūtu, pārdzīvojumu gleznošana – tā man ir iespēja nodot tālāk kāda īpaša brīža noskaņojumu.”