Atklāts „13. Starptautiskais senās mūzikas festivāls”

Pie ieejas mūs sagaida dāma un kungs 17.gadsimta tērpos ar parūkām un baltām zeķītēm. Ašākie tūristi fotografējas ar tiem. Ah un kad esmu ticis pagalmā, kurš jau stāvgrūdām pilns es izjūtu laimes vilni. Vecrīgas māju sienas ar savu vēsturisko elpu Tevi, kā želeja ievelk sevī. Ziepju burbulis kā no filmas „Labirints”, tikai uz skatuves nekāps Bouijs. Šoreiz, paldies Dievam, skatītāji lielākoties ir jau padzīvojuši. Daudzi ir tūristi, it īpaši no Vācijas. Jā, vācu tūrists ļoti atšķiras no Britu vai citu „auslanderu” tūristiem. Vācu tūrists ir jau gados, alu jau gana daudz izdzēris pašmājās un nu jau apziņas briedumā dodas baudīt kultūru un gūt garīgos kairinājumus. Atšķirībā no Britu proletariāta, kur jēdziens „džentlmenis” jau sen ir miris.

Ļoti izturēts un izsmalcināts ziņnesis ar pergamenta rulli nostājas mūsu priekšā. Viņš paziņo, citēju: „... ar Helenas fon Demakovas, kultūras valdnieces, atļauju tiek atklāts Senās mūzikas festivāls. Un ar to, tad arī ļauts līksmot un dzīrot šīs sešas dienas.”

Tad jau nāk pats vaininieks, Guntars Ķirsis - svētku pavēlnieks. Viņš ved līdz sešas mazas princesītes. Laikam viņas simbolizē festivāla dienas un arī tā vecumu, 13 gadiņi.

Un nu jau uzstājas pirmā apvienība ar Baroka mūziku, cik atceros, tad veltījums „Saules karalim” Luijam. Vijole un mazās ērģeles pārpludina visu pagalmu. Kā bieza zapte, tā lien mums ausīs un sacukuro prātu, dvēseli. Un skaņas viļņi atsitušies no biezajām sienām dodas pretim debesīm kā stingrs vīteņu kūlis, kurš savienojas ar Paradīzi un Elli, atnesot atbalsis no abiem galiem. Vidū izveidojot emociju kamolu, kurš dod mums Dzīvi.

Jā, Baroks ir gan sērīgs, gan jautrs, tajā ir gan no Elles, gan Debesīm. Klausoties Baroka mūziku izvirtušie aristokrāti varēja nožēlot grēkus mirklīgi un pietuvoties pie Dieva nepieceļoties no krēsla. Caur šo mūziku, tu tiec pilnībā atbruņots un nākošajā brīdī kails un tīrs kā jaundzimis bērns, vari ļauties nākamajam mīlas mirklim, jo mūzika jau ir uzņēmusi jaunus apgriezienus.

Pēc šī dvēseles pārbaudījuma, uz skatuves tiek aicināti četri solisti. Jau pieredzējuši un pavisam jauni. Māris Kupčs iepazīstina mūs ar Hendeļa operu. Tā kā kaut kur ir noklīdušas partitūras, tad Kupčs mums ļoti familiāri pastāsta notiekošo. Tas nu nedaudz visu sabojā, jo Kupčs piesauc filmu Troja, kā piemēru, lai saprastu situāciju, viņš maz tic, ka kāds ir lasījis eposu Iliāda un Odiseja un izskatās, ka pats arī to nav darījis. Hm, nu nav jau te tādi „dārzeņi” savākušies, kuri mucā auguši un Dāvida šovu skatījušies. Bet par atraktīvo un diezgan smieklīgo ievadu viņam 10 balles.

Un tad jau viss ir atrasts. Un uz skatuves kāpj pirmais solists, jaunais, bet talantīgais alts Rinalds. Kupčs atgādina, ka Hendelis šo partitūru rakstījis priekš kastrāta. Kupčs atgādina, ka Rinaldam viss kārtībā, ar viņu nav nekas aizvakar noticis. Un to var manīt, Rinalda dziedājums ir skaists, nenoliedzami, bet mēs vairs neuzzināsim kā īsti skanēja oriģinālā. Kā teiksmas vēsta, kastrātu balss bija Dievu balss, jo neviena sieviete tādu toņa augstumu nespēja sasniegt.

Tagad sievietei ir revanša tiesības. Baiba Bartkeviča. Skan klavesīna, dzelžainā zvaniņu melodija un vējš sāk plosīt koku, zaļās lapas plīvo ap Baibu. Amors metas skatītājos un nežēlīgi izlādē savu bultu somu. Caur atvērtajiem biroju logiem, kā uz brīnumu veras biznesa ļaudis. Pilsētas kņada mūs ir pametusi.

Nu un pēc mana viedokļa, labākā soliste Ilze Paegle. Vai nu es esmu asociāciju varā, vai arī Ilzei ir veiksmīgāka ārija iekritusi, bet Ilze man asociējas ar tipisku Baroka dziedātāju. Lai gan vizuālais mani arī apbur, jo Ilze ir bezgala līdzīga Eižēna Grīna filmas „Mākslu tilts” baroka mūzikas dziedātājai. Es aizveru acis, atspiežos pret balto sienu un saules stari dejo rotaļas pār maniem vaigiem. Galvā atgriežas bijušo mīlu skaistie mirkļi. Un es sajūtu, ka neesmu vēl miris, savā cinismā. Balss kārdina un vilina. Cik daudz spēj balss, tajā var just mīlas tvīkumu, vasaras ziedu smaržu un svētlaimi.

Māris tagad atkal nedaudz atkāpjas no koncerta un pastāsta un pareklamē tuvojošos priekšnesumu, kurā nebūs tikai detaļas, bet gan visa opera. Kupčs ir ortodoksāls, jo viņš vēlas pasniegt skatītājiem tīru produktu. Tādēļ autentiski izrādē nebūs diriģenta, režisora. Būs samērā iespaidīga skaita 16-17 mūziķu liels Baroka orķestris ar ļoti interesantiem instrumentiem. Piemēram, klavesīna, ko Kupčs mums spēlēja, ir pavisam jauna. Būs diezgan lieli pārsteigumi.

Nobeigumā, uzstājas Anna Krauja. Viņai ir kārdināšanas ārija. Bet nu nesanāk vairs tā, nu tā, kā pārējiem. Bet tas ir normāli, meitene ir jauna, tikko beigusi Mūzikas akadēmiju, balss vēl nav tik nospriegojusies un viņa varbūt vēl tik ļoti nemāk saplūst ar varoni, ko tā attēlo. Kā nekā viņa izdzied Ahileja lomu!

Pēc mazas pauzītes uz skatuves kāpj piecu cilvēku sastāva pūtēj orķestris. Šie vīri gan ir interesanti, nu jau tādi kārtīgi mūziķi, var redzēt, ka daži jau cīnījušies ar “zaļo pūķi”, bet kad savienojās viņu tauru izdotās skaņas, tad visi, kas apkārt kapitulē. Mūzika ir vienveidīga, bet ļoti spēcīgi augošā pakāpē. Ar karu pūtienu dinamika aug un drīz jau tā ir pašā zenītā. Norieta nav.

Ar šo simbolisko dinamiku tiek atklāts „13. Starptautiskais senās mūzikas festivāls”.

Dažiem, ar netrenētu dzirdi var šķist baroka mūzika vienveidīga, ar uzspēlētu pompozitāti. Bet man šķiet, pasaulei trūkst Baroka, kā dzīvesveida - visa skaistā mīlēšana. Pasaule ir tik netīra un neglīta, ka derētu to apzeltīt. Zelts visu padara spožu, kaut vai apmāna.

Iesaku visiem sekot līdz informācijai un apmeklēt visus festivāla koncertus, jo tikai reizi gadā mums ir šī fantastiskā iespēja baudīt ko sen aizmirstu un tomēr tik modernu.