Izstādē redzamie darbi ir Latvijā strādājošo mākslinieku darināti. Tajos redzama vēlēšanās pietuvoties, ieskatīties seno meistaru veikumā - tas redzams gan tajā, kā viņi strādājuši ar otu, rūpīgi izstrādājot detaļas, gan klasiskajos sižetos atrodot savu prieku par atklāsmi. Tradīcijā atklātais nav bijis pašu izgudrots, bet saņemts kā dāvana. Skatītajiem būtu vēlamas priekšzināšanas Jaunās Derības stāstos, kas palīdzēs trāpīgāk uztvert attēlotos notikumus, kolorīta simbolisko nozīmi, kompozīcijas vienību (t.s. sižetiskajās ikonās). Katrā ziņā izstādē redzamie darbi ieved pašu mākslinieku garīgajā pasaulē, kas atklājas uz senās tradīcijas fona, ļaujot arī atbildēt uz jautājumu, kas mūsdienu sajauktās, postmodernās un palaikam ciniskās pasaules vērtībās šķiet pats nozīmīgākais: māksla nes skatītājos cildeno, augstāko, brīnumaino Dieva mīlestības spēku. Un tikai tā ir īsta kristīga māksla, kas izlaista caur paša mākslinieka nesalauzto pieredzi. Labi, ka par šīs vērtību pasaules kritēriju ņemta tūkstošgadīga sakrālās mākslas tradīcija, kas izrādījusies vajadzīga 21. gadsimta māksliniekiem.
Izstādē piedalās tādi mākslinieki kā – Anna Kuzņicova, Natālija Stratanoviča, Elīna Ginta Dubrovska, Marita Stelpa, Maira Dzērve, Ance Gricmane, Evija Rudzīte, Dace Balode, Natālija Ļevkoviča, Māris Subačs.
Ikonogrāfija ir Pareizticīgās Baznīcas neatņemama sastāvdaļa, tai ir liela nozīme gan teoloģijā - mācībā par Dievu un cilvēku, gan arī Baznīcas dievkalpojumā. Ikona palīdz veidot ticīgā cilvēka satiksmi ar neredzamo pasauli, ar svētajiem kristīgās ticības lieciniekiem, kuri, kā uzskata Pareizticīgā Baznīca, ir nomodā par mums šīs dzīves laikā. Tas piešķir ikonās attēlotajiem cilvēkiem īpašu pārlaicīgu apskaidrību. Viņi pārstāv tā saucamo neredzamo Baznīcu debesīs, kas aizlūdz par saviem zemes bērniem.
Pēdējos gados Rietumu kristīgajā kultūrā ir palielinājusies interese par šo sakrālās mākslas nozari. To var dažādi skaidrot un šai interesei ir vairāki objektīvi cēloņi. Būs tādi, kam ikonas šķitīs vajadzīgas tāpēc, ka luteriskā baznīca ir ilgstoši paudusi noraidošu attieksmi pret tām, citiem tāpēc, ka reālistiskā sakrālā glezniecība svētos attēlo pārāk piezemēti, it kā tepat blakus sastopamus draugus, atņemot viņiem īpašo gaišumu un pārpasaulīgo spēku. Vēl citiem Austrumu baznīcas īpatnā māksla šķitīs kaut kas Rietumos līdz šim nepazīts, neizmēģināts, tāpēc jo vairāk pievilcīgs un maģisks. Dzīvs noslēpums, kuru gribas iepazīt.
Dažādi var būt cēloņi, kāpēc Pareizticīgās Baznīcas ikonas piesaista Latvijas māksliniekus. Katrā ziņā viens no tiem ir arī pašu mākslinieku garīgie meklējumi.
Tikai ārēji šķiet, ka ikonas ir "visas vienādas", ka tās kopē sen atrastu formas kanonu. Patiesībā no ikonas gleznotāja tiek prasīts kas vairāk, nekā tikai prasme valdīt pār kompozīciju, zīmējumu un krāsām, ikviena gleznotāja izteiksmes līdzekļiem. Ikonas īpašā prasība ir, lai mākslinieks iejustos, iedzīvotos tajā kristīgajā tradīcijā, kuras neatņemama daļa tā ir. Nav iespējams ikonu uzgleznot, pašam māksliniekam atrodoties ārpus šīs pareizticīgās Baznīcas garīgās tradīcijas. Ne velti tāpēc tradīcijā pieņemts, ka ikonas mākslinieki neparaksta, jo cilvēks te pakāpjas malā, strādājot pazemībā un askēzē, Dievu lūdzot. Oriģinalitāte šeit atklājas citādi - spējā iekļauties sakrālajā tradīcijā, kas ir lielāka par atsevišķu cilvēku. "Nevis cilvēks rāda sevi, bet Dievs izmaina cilvēku, pie ikonas strādājot," teikuši senie meistari. Un tad top šedevrs, pār kuru laikam nav varas. Laiks pie tā apstājas un apklust.
