Latvijā un pasaulē » Viedokļi

"Tuvojoties 1. maijam, kad Rīgā tradicionāli notiks nemotorizēto transportlīdzekļu brauciens Kritiskā Masa, vēlos padalīties ar dažiem vērojumiem un viedokli par šo notikumu no sava, ar velosipēdu ikdienā braucoša rīdzinieka, skatpunkta.

Kāds jautāja, cik daudz es atminos par 1991. gada javāra barikādēm Rīgā. Teicu, ka faktoloģiksi ļoti maz ko (atceros tieši no barikāžu laika, nevis ataust atmiņā, kad daudzus gadus vēlāk par to ir lasīts vai redzēts TV). Bet ir sajūtas, kuras, šķiet, negaisīs nekad, bet, zināma romantisma apdvestas, tās vārdos ietērpt nav viegli.

Mēs, latvieši, bieži vien esam viegli apžilbināmi - gan ar sniega krāvumu Vidzemes augstienēs tajās retajās bargajās ziemās, gan ar ārvalstu mediju stāstiem par Latviju kā paraugu krīzes pārvarēšanā, gan Prāta Vētras sirsnību un starptautiskajiem panākumiem. Žilbt no skaistā ir skaisti! Taču, spriežot pēc sociālajos tīklos un valsts medijos publicētās informācijas tematiskā īpatsvara, latvieši vēl biežāk par hroniskajām iesnām sirgst no sniega akluma, kas piemeklē tad, kad jāizzina un jāvērtē valsts iekšpolitiskās aktualitātes. Par politiku lai spriež politologi, tiem maizi nezagšu, taču par komunikācijas psiholoģiju gan būtu vērts runāt. Šoreiz žilbinošās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (turpmāk - ŽJG) gadījums jeb kā ministre uz Austrāliju trimdas latviešus brauca lūkoties.

Dzimstības veicināšanas svarīgs faktors ir vecāku ilgtermiņa drošības sajūta. Viens no aspektiem ir iespēja bērnu kopušajam vecākam, un parasti tā ir māte, atgriezties iepriekšējā darba vietā vai pat jebkurā darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pat vislabvēlīgākajos darba kolektīvos gada laikā iedibinās jauna iekšējā kārtība, un darbinieka atgriešanās rada lielāku vai mazāku stresu.

Par savāktajiem 10 tūkstošiem parakstu referenduma ierosināšanai par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.

Reaģējot uz šobrīd publiskajā telpā notiekošo diskusiju par LR Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes atbilstību un spējām pildīt amata pienākumus, mēs, Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, vēlamies paust savu nostāju šajā jautājumā:

Pirmdienas otrā puse kultūras entuziastu – gan radītāju, gan patērētāju – vidū, domājams, ritēja rosīgās sarunās par izpildītāju konkursa VIP ēstuvēm un kino festivāla slēgšanu. Apzinos, ka būs ļaudis, kas nosprēgās, ka Jaunajam Vilnim ar kultūru nav nekāda sakara, un īstens kulturālis nemaz neiespringst uz šī notikuma obligātu iekļaušanu apspriežamo tēmu lokā. Tādēļ šoreiz par Arsenāla beigām pēc 25 gadu gājuma kino jomā.

Ikreiz ir patīkami uzzināt par gadījumiem, kad Latvijas vārds tiek celts uz goda pjedestāla saistībā ar kādu kultūras jomas speciālistu, radošo kolektīvu vai organizāciju panākumiem, īpaši, ja tas ir Eiropas un pasaules līmenī. Franču apgaismības laikmeta filozofs Helvēcijs Klods Adriāns ir teicis, ka mākslas uzdevums ir saviļņot sirdis, un, tik tiešām - Latvijas patriotu sirdis ikreiz saviļņojas, ne vien baudot pašmāju ražojuma augsto mākslu, bet arī, priecājoties par tās sasniegumiem pasaulē.

Gatis Sprūds izsaka pateicību medijiem un sabiedrībai par to, ka "tanciņu" video tika pietiekami plaši atspoguļots un nodots tālāk gan ar mediju starpniecību, gan atsevišķu personu "Twitter" ierakstiem un ar "Draugiem.lv" funkcijas "ieteikt" palīdzību, gan arī citos veidos.

Iepriekšējā rakstā "Izvēle viena – dzimstības veicināšana!" rakstīju, ka bērnu pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamais minimums būtu jānodrošina visās ģimenēs neatkarīgi no vecāku materiālā stāvokļa.

Tautas skaitīšanā šogad Latvijā saskaitīti 1,9 miljoni iedzīvotāju. 20 neatkarības gados esam zaudējuši pusi miljona, no tiem pēdējos septiņos gados Eiropas Savienībā – aptuveni 250 000 Latvijas iedzīvotāju.

Latvijai ierasti bez nopietnām publiskām diskusijām otrreizējai apstiprināšanai ļoti svarīgās Konkurences padomes priekšsēdētājas amatā atkārtoti ir izvirzīta Ieva Jaunzeme. Politiskajās aizkulisēs gan pastrīdējās kandidātes aizstāvji no „Jaunā laika" nu jau bēdīgi slavenā ekonomikas ministra Kampara personā un koalīcijas partneri no ZZS. Nedaudz aprunājušies, šķiet, vienojās. Taču šīs patiešām nozīmīgās iestādes un tās vadītājas darbības analīzes un profesionalitātes izvērtējuma nav bijis un, kā izskatās, arī nebūs.

  Diskutējot par vēlēšanām un cenšoties sameklēt labākos kandidātus, mēdijos tiek arī izvirzītas teorijas, kurām par nelaimi piekrist nevar. Vēlēšanu analizētājs Kārlis Stūris, kurš ir izskatījis deputātu kandidātu sarakstus un tajos atradis tikai divus uzņēmējus (Normunds Bomis un Aivars Ločmelis), kuri pēc viņa domām ir guvuši ievērības cienīgus panākumus un tātad spēs vadīt valsts ekonomiku, izdara nepareizu secinājumu, it kā ekonomiku var vadīt tikai tāds, kuram jau ir pieredze lielā privātuzņēmumā. Turklāt Stūris kā šķiru no šādiem sarakstiem izsvītro mūsu daudzos pieredzējušos nekustamā īpašuma biznesmeņus. Es saprotu, ka viņi tiek vainoti nekustamā īpašuma burbuļa uzpūšanā, kas esot radījis visas ekonomiskās problēmas, taču starp viņiem ir arī tādi, kas strādājuši veiksmīgi, Stūra negatīvi pieminētos Lauvu un Lazdiņu ieskaitot. Viņus neievērot ir populisms.

Gan aptaujas, gan vienkārši novērojumi liecina, ka latvietis uz Saeimas vēlēšanām kā vienmēr ies, bet joprojām nezina, par ko balsot, kad aizies. Tāda ir reālā situācija un reālā problēma, kas radušās nevis tāpēc, ka cilvēki neinteresējas par piedāvātajiem deputātu kandidātiem, bet gan tāpēc, ka sarakstos jaunu „zvaigžņu" nav, bet par vecās apnikušas un par tām balsot īsti vairs negribas.

Nupat palasījos ziņas, ka šā gada pirmajā pusē Latvijā pirktākie alkoholiskie dzērieni ir „Kagor”, „Fizz” un „3 Graudu degvīns”. Mani tas tiešām pārsteidz un rodas jautājums – kas ir tie, kas pērk šos dzērienus?

Ja valsts būtu uzņēmums, kurš pārdod savas preces, bet uzņēmēji - šī uzņēmuma klienti, tad valsts bizness izrādītos diezgan nerentabls. Valsts pakalpojumi izrādītos tik nekvalitatīvi, ka tos vienkārši nepirktu. Vismaz tā šobrīd jāvērtē valsts atbalsta politiku uzņēmējdarbībai.

Louie Fontaine jeb Steen Lorenz atklātā vēstulē pauž viedokli par trim viņa īpašumos notikušajiem ugunsgrēkiem.

Pēdējā laikā mediji ir pievērsuši pastiprinātu uzmanību bagātā uzņēmuma Ventspils naftas īpašnieku attiecību kārtošanai, akcionāru ietekmes maiņai, tiesu darbiem, fiziska spēka un pat policijas izmantošanai  īpašnieku iekšējos strīdos, tam, kurš kuru ir „pārmetis” utt. Taču aizkadrā palicis to cilvēku liktenis, kuri gadiem ilgi strādā uzņēmumā, nejaucas politikā, kuriem principā ir vienalga, kam pieder šis uzņēmums, kuru vienīgais mērķis ir godīgi nopelnīt iztiku sev un ģimenei.  Viņi jau sen vairs nav droši par savu rītdienu, jo Ventspils naftas terminālī, kur notiek kravu pārkraušana, pēdējā laikā ir atlaisti (tiesa – bieži vien uz „brīvprātīgas” savstarpējās vienošanās pamata) simti cilvēku, un mani paziņas, kas tur strādā, vairs nav droši, ka viņus jau drīzumā negaida līdzīgs liktenis. Uzņēmumā klīst runas, ka atkal esot  ieplānota jauna strādājošo skaita samazināšana. Cik liela un tieši kurš tiks atlaists – to jau vēl neviens nesaka, taču ir skaidrs, ka tie nebūs tikai daži cilvēki, bet runa atkal ir par desmitiem vai pat simtiem.

Noskatoties vakardienas „Latvijas dziedošo  ģimeņu” šovu un pārlapojot šodien komentārus internetā, palika skumji…

Kā Ingmārs Līdaka vienas dienas laikā kļuva par superslavenību interneta dzīlēs. Tiek drukāti viņa krekli, izplatīti video, pirkti zvanu toņi un tas viss dēļ vienas frāzes - AIZVER MUTI!