Pasaule nākamnedēļ svinēs Darvina 200.dzimšanas dienu

Pirms 200 gadiem kādā pārtikušā Anglijas lauku ģimenē piedzima zēns, kuram bija lemts kļūt par vienu no dižākajiem revolucionāriem cilvēces vēsturē, lai gan apvērsums tika veikts klusi un pilnīgi bez jebkādas vardarbības.

Bruņojies tikai ar spalvu, Darvins pilnībā mainīja mūsu priekšstatu par dabu un par cilvēka vietu tajā, ierosinot sabiedrības debates, kas nav rimušas līdz mūsdienām, un satricinot reliģijas pamatus.

Viņa atstātais teorētiskais mantojums - teorija par evolūciju dabiskās izlases ceļā un cilvēka izcelšanos - pārdzīvojusi ne tikai kreacionistu un citu kritiķu uzbrukumus, bet joprojām ir viens no modernās zinātnes pīlāriem.

Darvina 200.dzimšanas diena gatavojas kļūt par globālām svinībām, ierindojot viņu starp tādiem dižgariem kā Ņūtons, Einšteins un Galilejs, kuri ne tikai pavēra jaunus apvāršņus zinātnē, bet pilnībā mainīja arī mūsu garīgo skatupunktu.

"Manuprāt, vissvarīgākais domātājs, kādu jebkad radījusi cilvēku suga, ir Čārlzs Darvins," uzskata evolucionārais biologs Ričards Dokinss, kura spalvai pieder tādi pretrunīgi vērtēti darbi kā "The God Delusion" ("Dieva maldi").

Savukārt par Darvina "supergrāvējiem" kļuva divi viņa darbi - "On the Origin of Species" ("Par sugu izcelšanos"), kura izdošanas 150.gadadiena tiks atzīmēta 24.novembrī, un "The Descent of Man" ("Cilvēka izcelsme"), kas nāca klajā 1871.gadā.

Pirmajā no grāmatām Darvins izklāstīja savu teoriju par evolūciju dabiskās izlases ceļā, kas postulē, ka pārmaiņas sugā notiek, pateicoties īpatņiem, kuru iedzimtās īpašības ļauj tiem dominēt savā apdzīvotības areālā.

"Cīņā par izdzīvošanu uz savu sāncenšu rēķina uzvar pielāgotākais, jo tiem izdodas sevi labāk pielāgot savai videi," rakstīja Darvins.

Daži zinātnieki - Darvina laikabiedri - viņa vārdus raksturoja kā caursitošu gaismas staru, vienkāršu, bet spožu atskārsmi.

Darvina teorija izskaidroja, kā dažas sugas ir izdzīvojušas, bet citas - izmirušas un kā vides ietekme veidojusi dabas pasaules iemītnieku formu un uzvedību.

Tomēr zinātnei vajadzēja vēl gandrīz gadsimtu ilgas pūles, lai, atklājot DNS, nonāktu līdz priekšstatam par izmaiņu ģenētisko mehānismu.

Otrajā no savām slavenākajām grāmatām Darvins savu evolūcijas teoriju piemēroja cilvēkam, nākot klajā ar tolaik prātu satricinošu apgalvojumu, ka "homo sapiens" un pērtiķi cēlušies no kopīga senča.

"Cilvēks savā ķermeniskajā veidolā joprojām nes šīs necilās izcelsmes nedzēšamo zīmogu," skarbi atzīst Darvins.

Ar vienu spalvas vilcienu viņš cilvēku padarīja par tikai vienu starp citām dzīvnieku sugām, nevis Dieva radību pēc Tā kunga ģīmja un līdzības, par kādu to tolaik uzskatīja vairums ļaužu.

Tās bija pārmaiņas cilvēka pašuztverē, kuras daudziem bija tikpat satraucošas, cik pazemojošas. Evaņģēliskie kristieši un citas reliģiskās konfesijas, kuras Svētos rakstus uztver burtiski, Darvina teoriju apstrīd vēl šodien.

"Tāpat kā Koperniks izrāva Zemi no visuma centra, Darvina universs padzina cilvēkus no dabas pasaules epicentra," norāda žurnāls "Scientific American".

Ar viņam raksturīgo pieticību Darvins atzina, ka viņš nav pirmais, kurš piedāvājis pārmaiņas skaidrot ar evolūciju.

18.gadsimta beigās franču naturālists Žoržs Kivjē pierādīja, ka daži organismi izzuduši, pateicoties vides izmaiņām. Vēlāk zoologs Žans Batists Lamarks pieļāva, ka daži organismi adaptējas, reaģējot uz savu vidi.

Taču viņi evolūciju uztvēra kā lineāru attīstību, kuras laikā vienkārši organismi kļūst komplicētāki, uzskatot, ka cilvēks ir procesa vainagojums, pilnveidošanās galarezultāts.

Darvins turpretī šādu priekšstatu noraidīja, dodot priekšroku sazarotai evolūcijai - "dzīvības kokam", kurā sugas atdalās no kopīga priekšteča.

Šī Darvina doma arī šodien veido bioloģijas zinātnes mugurkaulu un sniedz iedvesmu gluži jaunām zinātņu nozarēm, sākot ar pētījumiem genomikā un evolucionārajā psiholoģijā un beidzot ar pašapmācošu robotu izstrādi.

Darvina mantojuma traģiskais blakusprodukts bija pārprasta vai ļaunprātīgi manipulēta "pielāgotākā izdzīvošanas" principa izmantošana 19.gadsimta nogales un 20.gadsimta sākuma eigēnikā, ar to pamatojot sociāli vai etniski "nepiemēroto" indivīdu vai slāņu izskaušanu.

Darvinam, kurš pats bija dziļi humāns cilvēks, kas asi vērsās pret verdzību un bija nemainīgi dāsns pret trūkumcietējiem, šāda rīcība būtu šķitusi kroplīga un mežonīga.

"Es nešauboties ieskaitu viņu starp pieciem lielākajiem domātājiem cilvēces vēsturē," saka vācu vēsturnieks Vilfrīds Rogašs. "Ir daudz cilvēku, kuri izmisīgi cenšas atrast šo vai to, kas viņa teorijā ir nepareizs, taču viņiem nav panākumu. Tā, šķiet, nav teorija, bet fundamentāls dabas likums."