Tā nu bija sagadījies, ka divas lielas valstis, kuru vadoņi, sauksim viņus par J.S. un Ā.H., nolēma sadalīt tiem nepiederošu teritoriju. Domāts darīts, un 1939.gada 23.augustā, kā reiz – ražas laikā, satikās šo abu valstu ārlietu ministri un parakstīja papīra lapas, kurās, ne vairāk, ne mazāk, bija sīki aprakstīts, kas un kā tiks sadalīts Austrumeiropā un Baltijā. Dažas dienas vēlāk, 1.septembrī, A.H. karavīri pārgāja Polijas robežu un uzsāka militāro kampaņu pret Poliju. Divas nedēļas vēlāk tiem pievienojās J.S. karavīri, paziņojot, ka poļi nemāk cīnīties un tāpēc, lai nodrošinātu stabilitāti jau sadalītajā reģionā, kā paši apgalvoja, vienkārši okupēja atlikušo Polijas teritoriju. Patiesībā poļi prata cīnīties, par to liecina lielie zaudējumi, ko tie sagādāja iebrūkošajām fāterlandes armijām. Tomēr kauties divās frontēs tie nespēja, un J.S. ar savu iebrukumu vienkārši iedūra tiem dunci mugurā.
Poļu karavīriem nekas cits neatlika kā padoties gūstā, vai bēgt uz kaimiņvalstīm, tostarp Latviju, ar kuru tālajā 1939.gadā abas valstis vienoja kopīga robeža. Daļai izdevās aizbēgt, bet lielākā daļa nokļuva PSRS gūstā un NKVD rokās. Par NKVD var teikt vienu – šiem džekiņiem patika iet uzbrukumā aiz savējiem, bet ja priekšā ejošie sadomāja nākt atpakaļ, tad šāva šos tik nost – tā teikt, mūsējiem gļēvuļi nav vajadzīgi. Tāpat tie nodarbojās ar savdabīgām “izklaidēm”, kuru metodes labāk sīki neaprakstīt. Runājot īsi – ja kādu ilgi sit, tad viņš pasaka visu – pat to, ko viņš nezin.
Gūstā nokļuvušie nezaudēja cerību, ka tos atbrīvos, jo J.S. bija parūpējies, lai tie apgūtu visas, kārtīgam padomju pilsonim nepieciešamās zināšanas – politisko apmācību, kurā tika paskaidrotas padomju valsts priekšrocības attiecībā pret naidīgajām kapitālisma valstīm. Lai pārbaudītu jaunizcepto “skolnieku” zināšanas, tiem lika kārtot “eksāmenu” – tikties ar NKVD oficieri un izstāstīt visu “kā bija patiesībā”. Pēc šī pārbaudījuma J.S. spēja tik vien pagrozīt galvu, papakšķināt par savu pīpi un paziņot, ka šie ir galīgi nepārmācāmi, tālab likvidējami.
Jau ar 1940.gada 3.aprīli NKVD sāka cītīgi strādāt, lai “tētiņa” lēmumu izpildītu. Līdz rudenim viss jau bija padarīts un priekšniecībai varēja ziņot, ka 22 436 “nevēlamo elementu” vairs nav. Nogalināto radiem tika paziņots, ka pazudušās personas ir devušās dienēt citur un vispār, lai visi liekas mierā, jo viss ir tip top.
Pēc vācu iebrukuma PSRS radinieki vēl joprojām neko nezināja par traģiskajiem notikumiem, līdz 1943.gadam, kad vācu armija tos nejauši atklāja. Kopumā tika atrastas vairākas masu kapu vietas – lielākā no tam atradās Katiņā – vieta, ar kuras vārdu, vēl joprojām tiek apzīmēts viens no asiņainākajiem slaktiņiem Eiropas vēsturē.
Vācieši, kā jau filigrāni cilvēki, par to paziņoja visai pasaulei. Izveidoja pat speciālu izmeklēšanas komisiju, kas sastāvēja no dažādu valstu, tostarp arī pretinieku - Rietumvalstu, locekļiem. PSRS puse 15.aprīlī gan steidzīgi paziņoja, ka slepkavas ir paši Friči, bet NKVD var mazgāt rokas nevainībā. Tomēr atrasto kapu izpēte ļāva secināt, ka noziegumi izdarīti ne vairāk, ne ,mazāk kā tieši 1940.gadā – laikā, kad teritoriju kontrolēja J.S. karavīri.
Karš beidzās un pasaulē sākās jauni laiki. Tomēr, lai jaunie laiki iestātos pilnībā, bija jātiek galā ar vecajiem, zaudētājas puses a.k.a. vācu kara noziedzniekiem. Tā nu izveidoja Nirnbergas tribunālu, sliktos puišus sasēdināja aiz sētiņas un sāka spriest tiesu. Tiesas spriedēji, protams, pārstāvēja uzvarētāju pusi. Tā nu Fričus centās apsūdzēt par visu ko varēja - gan pēc nopelniem, gan ne pēc nopelniem. Starp uzvarētājiem bija arī PSRS un tā nu tagad nekaunīgi mēģināja kara lūzeriem piešūt arī Katiņu. Tika izvirzīta apsūdzība par masu slaktiņu Katiņā, bet to neatbalstīja pārējie tiesātāji, jo ļoti labi apzinājās, ka Friči to galīgi nebija darījuši. Rezultātā lieta tika nogrūsta malā un vairs necilāta. J.S. mazliet pierāvās, tomēr PSRS līdz pat 80.-to gadu beigām spītīgi apgalvoja, ka par Katiņu atbildīgi ir vācieši. Tad, 90.-to gadu vidū, it kā atzina savu vainu, bet, vēl arvien, laiku pa laikam, Krievijā parādās dažādi raksti un publikācijas, kurās tomēr spītīgi tiek mēģināts iegalvot, ka vainīgie tomēr ir nacisti.
Ko lai saka: suns met spalvu, bet netikumu un mēģinājums uzgrūst vainu kādam citam, ir spilgts piemērs PSRS politikā.
P.S. Ar Katiņu apzīmē tikai lielāko poļu masu apbedījumu vietu. Šādas vietas atradās daudzviet Austrumeiropā.