17.gs. strauji attīstījās tirdzniecība un Rīgas tirgotāju peļņa strauji auga. Lai arī gandrīz visiem Rīgas tirgotājiem māju bēniņi bija četru un piecu stāvu augsti, tomēr jaunajai ekonomiskajai situācijai tas bija krietni par maz. Tas noveda pie situācijas, ka Vecrīgā sāka nojaukt vecās dzīvojamās ēkas un šķūņus un veseliem kompleksiem sāka celt noliktavu ēkas. Noliktavas bija lielas, celtas no ķieģeļiem un laukakmeņiem, mūra ēkas ar kārniņu jumtiem, novietotas ar galu pret ielu. Jumta segumu noliktavām parasti balstīja stipra stabu rinda gareniski cauri visai ēkai. Noliktavas pirmais stāvs bija daudz augstāks kā pārējie. Noliktavā varēja ieiet pa smagām ozolkoka durvīm, virs kurām atradās skulpturāls cilnis. Noliktavas nebija īpaši rotātas, tikai to zelmiņos bija iemūrēti dzelzs enkuri un krusti. Vecrīgā vēl šodien ir saglabājušās divdesmit četras 17.gs. noliktavas.
19.gs. arhitektūra Vecrīgā saistās arī ar zināmām pārmaiņām. 17.-18.gs. tika celtas noliktavas, bet 19. gs. vidū un beigās lielāko daļu no pilsētas noliktavām nojauca vai kapitāli pārbūvēja. 19. gs. beigās tika uzcelts jauns noliktavu rajons - sarkanie spīķeri. Šajā laikā Vecrīgā aizliedza iekārtot jaunas noliktavas. Daļu veco noliktavu pārbūvēja par dzīvojamajām ēkām, vēl tagad ēku zelmiņos var redzēt senās paceļamās ierīces. Tomēr bija vienas noliktavas, kuras Vecpilsētā uzcēla arī 19.gs. pirmajā pusē. Tās bija 1832. gadā uzceltais Arsenāls un tā sauktās mazās noliktavas. Arsenāls bija vērsts pret Jēkaba laukumu un kalpoja kā lielā muitas noliktava. Mazās noliktavas Jēkaba ielā 1828.-1832. gadā uzcēla pēc K. Breitkreica projekta, tikai, salīdzinājumā ar Arsenālu, šīs noliktavas bija daudz mazākas. Arsenāls un muitas noliktavas atšķiras no pārējās Vecrīgas arhitektūras ar savu izteikto horizontālismu.
