Ideālistisks un mazliet labāks par citiem risinājumiem ir Jaunā laika (JL) kandidātes Sandras Kalnietes ievēlēšana valsts prezidenta amatā. Atmodas laika līdere prezidenta krēslā dotu reālu stiprinājumu Latvijas demokrātijai, jo ļautu opozīcijā sēdošajam JL nodrošināt nelielu varas kontroli. Protams, nevar prasīt, lai valdošā koalīcija atbalstītu savu konkurentu nokļūšanu labākās varas pozīcijās. Tomēr der atcerēties, ka JL nepaņēma valdībā, ka partija zaudēja varu Jūrmalā, ka to izmeta no Rīgas domes koalīcijas. Tāpēc valsts interesēs būtu varas kausu nosvērt par labu opozīcijai, lai valdošajiem spēkiem pēc V. Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām neatgrieztos varas eiforijas apziņa. Kā liecina nesenā pieredze, tāda situācija Latvijai var tikai kaitēt.
Problēma ar S. Kalnieti ir viņas liberālais pasaules uzskats. Ja vēlamies, lai Rīgas pilī sēž pārliecināts ģimenes vērtību atbalstītājs, tad JL laika kandidāte tur gaužām neiederētos.
Raugoties uz situāciju reāli, sabalansētas partiju ietekmes vārdā prezidenta amats būtu jāpiešķir Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa (LPP/LC) apvienībai. Valdošie, visticamāk, dalīties ar varu negrib, tomēr vismaz savējam palīdzēt var. Pārējās partijas jau tagad ir ar pietiekoši lielu ietekmi. Tautas partijai ir premjera amats, Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis pilda Saeimas priekšsēdētāja pienākumus, bet Tēvzemei un Brīvībai/LNNK kontrolē Rīgas domes priekšsēdētāja posteni. Tieši tāpēc no pozīcijas partijām LPP/LC ir vislielākās tiesības pretendēt uz prezidenta amatu.
Vislabākais „mācītājpartijas” Latvijas Republikas prezidenta kandidāts būtu bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks. Viņš ir pierādījis, ka spēj kvalitatīvi vadīt ministriju. Kā jau mācītājam, viņam ir skaidrs vērtību kurss. A. Baštika ievēlēšana nozīmētu, ka četrus vai pat visus astoņus gadus Latvijai nevajadzētu uztraukties par pakļaušanos „nāves kultūras” ideoloģijai. Atklāti sakot, reālākas izredzes kļūt par LPP/LC nomināciju, tomēr ir pirmajam atjaunotās Latvijas premjeram Ivaram Godmanim.
Neitrālākais varas līdzsvara saglabāšanas veids būtu no partijām neatkarīga prezidenta kandidāta izvirzīšana. Kā nekā, mums ir daudz pieredzējušu un profesionālu akadēmiķu un profesoru. Varētu teikt, ka inteliģences un sabiedriski aktīvo cilvēku „rezervistu soliņš” ir gana plašs. Atliek vien izvēlēties starp liberālāk domājošajiem vai tradicionālo vērtību atbalstītājiem. Ja politiķi nolemj valsts galvas grožus uzticēt bezpartejiskai personai, pašreizējais Saeimas sastāvs drīzāk varētu atbalstīt konservatīvu kandidātu. Lai gan Latvijas politikā vērtību jautājumus vēl nav skaidri nodalīts labējo un kreiso bloks. Par piemēru var minēt kaut vai liberāla ārlietu ministra atrašanos konservatīvā partijā.
Politiķiem ir jāatceras svarīga aksioma. Lemjot par nākamā valsts galvas posteni, pirmajā vietā ir jāliek Latvijas, nevis īslaicīga izdevīguma intereses.
