Mēs esam tuvāk nekā Šveice!

Sākumā tiksim skaidrībā par to, kādi komponenti nepieciešami, lai mājas apstākļos radītu Šveices surogātu. Mūsu gadījumā pirmām kārtām tas ir hokejs. Te nu lielu problēmu nav, jo to gluži labi var skatīties pa televizoru, klātbūtnes efekta radīšanai noorganizējot baru draugu, kas brēks abās ausīs: „Sarauj, Latvija!” Otra lieta – peizāža. Pļavnieki ne visai atgādina Berni, tādēļ nāksies mazliet izkustēties, lai piemeklētu daudzmaz atbilstošu ainavu. Par laimi, varianti ir. Trešā lieta – apkārtējā publika. Ar to būs mazliet grūtāk, taču, ja iedarbināsi fantāziju, problēmu ir iespējams atrisināt. Nu un, protams, dažādi sīkumi noskaņojuma radīšanai, kas ir pavisam vienkārši piemeklējami. Ķeramies tik pie darba!

Virziens – Sigulda

Būtu diezgan muļķīgi krīzes dēļ vispār atteikties no idejas kaut kur doties un lūrēt hokeju televizorā paša dzīvoklī. Tātad jāmeklē vieta, kas kaut mazliet atgādinātu Šveici, taču atrastos ne pārāk tālu. Ar ko mums asociējas Šveice? Pareizā atbilde – ar kalniem. Tas nozīmē, ka Rīga kā Bernes aizstājēja atkrīt – tik vien no kalniem te ir kā Bastejkalns, Grīziņkalns un Dzegužkalns. Fanot Grīziņkalnā būtu tas pats, kas imitēt ceļojumu uz Marianas dziļvagu Klusajā okeānā, iesēžoties peļķē pie mājas. Turklāt Rīgas pakalnos var arī uzkulties policisti, kuri padomās, ka tu rīko nesankcionētu mītiņu par godu starptautiskajai darbaļaužu solidaritātes dienai, vai, nedod die’s, mēģini apšaubīt Lielā Tēvijas kara rezultātus.

Tādēļ mūsu ieteikums – aidā uz Siguldu! Galu galā ne jau velti šo vietu dēvē par Vidzemes Šveici. Turklāt uz turieni iespējams doties ar vilcienu, kas uzreiz varētu radīt pareizās asociācijas, jo Šveicē vilcienu satiksme ir lieliski organizēta. Vienīgā nelaime, ka šī ceļojuma laikā nāksies iztikt bez vietas pirmajā klasē. Toties ceļojuma cena viennozīmīgi runā par labu Siguldai – 50 kilometru brauciens izmaksās pusotru latu, savukārt par tāda paša garuma ekskursiju Šveicē būs jāmaksā desmit reizes vairāk.

Ierodoties Siguldā, nepieciešams izvēlēties vietu bāzes nometnei – ieteicams, tādu, no kuras labi pārredzama Gaujas senleja. Vislabākā, protams, būtu kāda pirtiņa, kuru uz čempja laiku iespējams pārdēvēt lepnā vārdā – par šalē. Ideālā gadījumā pirts priekštelpas sienām vajadzētu būt klātām ar fototapetēm, uz kurām attēlotas Alpu ainavas ar kalniem, pļavām, govīm un ēdelveisiem – šādā gadījumā attiecīgo noskaņu varēsi baudīt, neizejot no telpām. Taču pat tad, ja šāda ekstra nav pieejama, liekot lietā mazliet izdomas un krietnu devu līdzpaņemtā alkohola, iespējams, izdosies pārliecināt sevi, ka atrodies sieru un pulksteņu zemē.

Ja izdosies vienoties ar sinoptiķiem un tie nodrošinās pietiekami biezu miglas slāni, varēsi pat iztēloties, ka gaisa trošu tramvajiņš, kas pazūd miglā, patiešām dodas uz Materhorna vai Jungfrau virsotni, nevis tepat pāri Gaujai. Kādu no vietējiem krogiem iespējams asociēt ar Svētā Bernarda klosteri, bet kādu no klaiņojošajiem suņiem, uzkarinot tam kaklā brendija mučeli, pasludināt par sanbernāru Bariju, kurš izglābis tūkstošiem dzīvību. Lai gan varbūt labāk nevajag – jaunizceptajam Barijam var nebūt ne jausmas par šādu leģendu un viņš var aizlēkšot tālēs zilajās ar visiem divām nedēļām paredzētajiem brendija krājumiem.

Turpat netālu no Siguldas ir Līgatnes dabas taka, uz kurieni var doties, lai aplūkotu lācenes Līzīti un Ilzīti. Nebūs nemaz sliktāk kā pie slavenās Bernes lāču bedres. Tāpat kādu no dienām, kad nenotiek mūsējo spēles, var izmantot, lai aizbrauktu līdz Raunas Staburagam un ūdenskritumam un iedomāties, ka tieši šajā vietā Šerloks Holmss tika vaļā no profesora Moriartija. Brīdinām: lai iztēlotos, kā ļaunais profesors dabūn pelnītu galu ne visai dziļajā, maigi izsakoties, pašmāju Reihenbahas ūdenskrituma dzelmē, būs nepieciešama ārkārtīgi vētraina fantāzija. Un pats galvenais – neapmaldies Gūtmaņa alā! Gūtmanim tas nepatiks...

Ar zvaniņiem kaklā...

Kaut gan pieredzējuši cilvēki pēc iepriekšējiem čempionātiem stāstījuši, ka visa brauciena laikā tie savai somai atvēruši vien nodalījumu, kur glabājies šņabis, pavisam bez bagāžas doties šādos braucienos tomēr nav pieņemts. Kravājot somu, neizmirsti, ka dodies uz neskartās dabas valstību, tādēļ pirmais, kas tajā jāieliek – fotoaparāts vai videokamera. Ar tās palīdzību pēc tam itin labi varēs mēģināt salīmēt filmu, kura, par spīti visiem solījumiem un apņēmīgajām cerībām, parasti vienalga pazūd pašā atbildīgākajā momentā. Atceries, ka, dodoties uz neīsto Šveici nekādas vajadzības latus mainīt pret eironaudiņām vai frankiem nav.

Slēpju zābaki un slēpes (sliktākajā gadījumā – sniegadēlis vai plastmasas ragaviņas), dodoties uz kalniem, ir obligāti. Leduscirtnis jeb alpenštoks lielākajai daļai no mums mājās, protams, nemētājas, bet to var itin labi aizvietot ar bļitkotāju vergu. Iespējams, ka aprīļa beigās zemledus makšķerēšanas cienītājiem tā vairs nebūs nepieciešama un vari to aizņemties no kāda drauga. Tikai ielāgo, ka vergas pazaudēšanas gadījumā tev draud lielas ziepes – bļitkotāji žēlastību nepazīst... Lai noformējums būtu pilnīgs, vari apkārties ar zvaniņiem – tādiem, kādus valkā katra sevi cienoša Šveices govs. Zvaniem jābūt jo lielākiem, jo labāk – drošības kontrole lidostā tev šoreiz jāiziet vienalga nebūs.


Dzīve pie ambulances

Iespējams, atceries, ka Šveices karogs ir balts krusts uz sarkana fona. Latvijā dabā tādu neatradīsi, taču problēmu iespējams risināt, apmetoties netālu no ambulances – tās simbols, kā zināms, ir sarkans krusts.

Viena no Šveices tradicionālajām vērtībām ir neitralitāte, tādēļ sirsnīgi iesakām aborigēnu kašķos pa vidu nemaisīties, ar pārdevējām veikalos nestrīdēties, pērno kūlu Turaidas pils apkaimē nededzināt un uz visiem jautājumiem atbildēt tādā valodā, kādā tie uzdoti. Ja nu pavisam nesaproti, ko tev jautā, mēģini izlīdzēties ar šveiciešu hokeja saukli „Hop, svic!”. Varbūt tad tevi noturēs par plānprātiņu un liks mierā...

Atbilstoša kompānija

Šveice, kā zināms, ir daudznacionāla valsts, kurā skan vācu, franču un itāļu valoda. Šajā ziņā mēs varam atrast paralēles – arī Latvijā dzirdama ne tikai latviešu valoda vien. Ar vāciešiem, frančiem un itāļiem mums gan ir pašvaki (kaut gan, ja vēlies, vari mēģināt kompānijā uzaicināt importēto dziedātāju Roberto), tādēļ nāksies spiest uz vietējo internacionālo kolorītu. Savācam bariņā pa dažiem latviešiem, latgaliešiem un krieviem, paraugāmies, vai pie Brīvības pieminekļa nav aizķēries kāds brits ar mitru bikšupriekšu, un iegūstam ne sliktāku valodu mistrojumu kā Šveicē. Būs pat vēl interesantāk, jo latgalieši (ar noteikumu, ka ir iereibuši) mēdz būt krietni temperamentīgāki par itāļiem, tātad kopīgais burziņš un alus dzeršana solās būt aizraujoša.

Ar ko vēl mums asociējas Šveice? Ar šveiciešu gvardiem, kas apsargā Romas pāvestu, vai ne? Dzīvu gvardu Latvijā ar uguni nesameklēt, taču surogātu piemeklēt tomēr varam. Teiksim, uzaicināt kompānijā dažus zemessargus. Vai, vēl labāk, Pļavnieku urlas! Urlu izvēlē noteicošais faktors šoreiz varētu būt treniņtērpa krāsa – ja ielas malā ieraugi džeku dzeltenzilā kostīmā, ņem ciet! Jo tieši tādas krāsas mundieros dižojas Šveices gvardi. Turklāt arī bikšu fasons mazliet velk uz treniņtērpu. Vēl viens vienojošais faktors – kopīgu valodu ar urlām atrast varētu būt tikpat viegli kā ar īstu šveiciešu gvardu. Proti, diez vai jūs vispār atradīsiet kādu kopīgu valodu...

Izglītība

Kā zināms, ne vienu vien gadu Šveicē, Kastaņolā nodzīvoja dzejnieks Rainis. Kulturāls hokeja fans, Šveicē nokļuvis, noteikti apmeklētu šo pilsētu, kur atrodas pat dzejniekam veltīts muzejs. Lai neatpaliktu no Šveices braucējiem, arī tev noteikti jāgodina Raiņa piemiņa ar kāda memoriālā muzeja apmeklējumu. Labā ziņa ir tā, ka te nu variantu būs ievērojami vairāk nekā Šveicē, jo Latvijā dzejniekam veltīts muzejs atrodas teju vai katrā mājā, kur viņš uzturējies ilgāk par nedēļu. Memoriālais muzejs Majoros, memoriālais muzejs Berķeneles muižā, memoriālais muzejs Jasmuižā – ja apmeklēsi tos visus, Šveicē pabijušie fani ar savu Kastaņolu aiz skaudības nobālēs un aizrīsies ar ciemakukulim vesto sieru! Un arī naudiņu būsi ieekonomējis – pašmāju memoriālo muzeju apmeklējums parasti nemaksā vairāk par latu.

Galdiņ, klājies!

Lietas, kas nepieciešamas Šveices atmosfēras radīšanai

Šokolāde

Produkts, ar ko Šveice slavena visā Eiropā. Nopērkama arī mūsu veikalos, taču patriotiski noskaņoti pilsoņi to var aizstāt ar vietējā ražojuma Emīla Gustava šokolādi. Vai „Laimas” bonbongām. Kaut gan, ja tā padomā – vai hokeja fanam šokolāde vispār ir vajadzīga? Bojā tikai zobus un nosit apetīti uz alu – nē, bez saldumiem varam iztikt! Vai arī piedāvāt tikai meitenēm.

Siers

Ementāles siers – šo nosaukumu taču būsi dzirdējis, vai ne? Lūk, šī tad arī ir slavenākā no Šveices sieru šķirnēm. Liekas pārāk dārga vai arī vietējā bodītē tās nav? Nekreņķējies – nopērc Krievijas sieru (kas, starp citu, arī izmaksās lētāk), ņem Šveices armijas nazi (sk. nākamo punktu) un izbaksti sierā caurumus. Lieta darīta – nu tev Krievijas siera vietā ir Šveices siers, gluži kā īsts!

Armijas nazis

Ja neesi mežonis, tad iepriekš minētās uzkodas vajadzēs sagriezt. Ar ko sagriezt? Protams, ar Šveices armijas nazi! Nav gan īsti skaidrs, kādēļ šos nažus sauc par armijas nažiem, jo tajos iemontētās nagu vīlītes un korķu viļķi ar militāro disciplīnu ne visai rīmējas. Taču hokeja fanam pudeļu taisāmais un zobu bakstāmais lieti noderēs!

Pulkstenis

Tik-tak, tik-tak, līdz perioda beigām atlikušas sešas minūtes un 22 sekundes... Ja vēlies kontrolēt, vai maču rīkotāji neblēdās un neliek mūsu hokejistam uz sodīto soliņa sēdēt nevis precīzi divas minūtes, bet par sekundi vairāk, bez Šveices pulksteņa neiztikt.

Alus

Alus šķirņu šveiciešiem ir daudz un dažādas. To nosaukumi neko daudz mums neizteiks, taču vienu gan ir vērts iegaumēt – „Samichlaus”. Šis ir viens no pasaules stiprākajiem aliem – 14,9 procenti. Diemžēl arī viens no retākajiem, jo ražo to reizi gadā – uz Ziemassvētkiem. Pie tam ražo Austrijā, nevis Šveicē – pirms dažiem gadiem šveicieši receptūru pārdeva austriešiem. Lai vai kā, izeja tomēr ir – ņemam „Rubeņa alu”, piesperam klāt šņabi un efekts būs tāds pat kā no retā Šveices alus.

Pa FHM materiālu pēdām

Mongoļu hokejista neticamie piedzīvojumi Eiropā

Uzticamākie FHM lasītāji noteikti atceras, kā pirms gada vēstījām par pasaules čempionātu hokejā pašā zemākajā divīzijā. Norisinājās tas Luksemburgā, bet FHM brigāde fanoja par lūzeriem – Mongolijas izlasi. Gribējām jau arī šogad braukt atbalstīt mongoļus, taču neiznāca – nīkuļu čempis šopavasar risinās Jaunzēlandē, komandējumu uz turieni mums nu nekādi neizdevās izdīkt. Tomēr jaunāko informāciju par Mongolijas hokeju FHM tik un tā spēj piedāvāt arī bez tālā ceļojuma. Jo, kā izrādās, stāsts par mongoļiem Luksemburgā nemaz nav beidzies!

Pēc iepriekšējā čempionāta, kurā Mongolijas izlase godīgi zaudēja visiem pēc kārtas, tās spēlētāji atgriezās dzimtenē. Taču ne visi – FHM favorīts Jargalsaihans Baijarsaihans (vienīgais komandas spēlētājs ar balinātiem matiem, kas uzsvēra viņa zvaigznes statusu) nolēma, ka Luksemburga viņam patīk labāk nekā Ulanbatora, tādēļ uz lidmašīnas reisu neieradās. Varētu šķist – nu, ko gan Luksemburgā darīt mongolim, kurš nespēj ne vārda pateikt franču, vācu vai angļu valodā? Atbilde vienkārša – nodarboties ar to, ko prot darīt. Vai vismaz iedomājas, ka prot. Tātad spēlēt hokeju. Ja vērtējam pēc Latvijas standartiem, tad uz hokeja guru statusu Jargalsaihans nu nekādi nevelk. Taču Luksemburga nav nekāda hokeja valsts un tai der arī mongolis. Atradās labi ļaudis, kas Jargalsaihanu savāca, iedeva viņam paēst un ļāva uzspēlēt kopā ar vietējām amatieru komandām – to sastāvā slidinās ne tikai luksemburgieši, bet arī tur izvietoto Eiropas Savienības institūciju birokrāti. Kur Jargalsaihans sākumā dzīvoja – nav zināms. Iespējams, zem tilta – Luksemburgā tie ir vairāki un diezgan lieli. Vēlāk labie ļaudis esot pat atraduši kādu kaktiņu ar jumtu virs galvas, kur mongolim pārlaist naktis un glabāt slidas. Tā nu viņš jau gadu par vēdera tiesu dzenā ripu kopā ar vietējiem un esot pat ielauzījies pateikt dažus vārdus svešvalodās. Kas zina, varbūt ar laiku viņam izdodas pat naturalizēties un kļūt par Luksemburgas izlases spēlētāju! Bet varbūt par sava tautieša spīdošo karjeru uzzinās arī citi mongoļu spēlētāji un pēc gadiem pieciem pusi Luksemburgas hokeja izlases jau veidos šķībacaini puiši?