Pirmās Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņu pilis bija celtas tieši pie dabiskās ostas, kas atradās upes lejteces paplašinājumā. 13.gs. mainījās kuģniecība, Daugavā iebrauca lielāki tirdzniecības kuģi, kuri šo ostu nespēja sasniegt un noenkurojās Daugavā. Tādēļ Rīgas osta jau 13.gs. pamazām pārvietojās uz Daugavu, bet Rīdziņas upes grīva no pilsētas galvenās ostas pārtapa par Daugavas laivu piestātni.
No 1297.gada ir saglabājušās senākās ziņas par upes krastu nostiprināšanu, iedzenot krastos pāļus 7 pēdu dziļumā. 13. gs. beigās tika uzcelts tilts pāri Rīdziņai, kuras vidū tika atstāts brīvs laukums lielajiem kuģiem.
Par to, ka Rīdziņas ostu un pašu upi centās saglabāt kuģojamu, liecina arī 13./14.gs. mijā izdotie pilsētas aizliegumi – mest upē atkritumus un gružus. Tas nenoliedzami liecināja, ka, neskatoties uz visiem pasākumiem, kas tika veikti, upe aizsērēja. 15.-17.gs. periodiski veica upes tīrīšanas darbus. Bieži vien šo darbu laikā atrada nogrimušu kuģu un laivu atliekas.
16. gs. Rīgas pilsētā tika uzcelti jauni zemes nocietinājumi. 8 metrus augstie zemes vaļņi Rīdziņas ieteku šķērsoja pie Daugavas. Zem vaļņiem 40 pēdu garumā pāri upei 1567. gadā uzbūvēja lokveida velvi - tā saucamos ostas vārtus. Ostas vārti bija ļoti zemi, tālab Rīdziņā varēja iebraukt tikai laivas un strūgas.
Pēc jauno zemes vaļņu uzcelšanas Rīdziņa atradās gandrīz pašā iekšpilsētā. 17.gs. pāri upei tika izbūvēti seši jauni tilti, kas ietekmēja arī kuģniecību. 1820. gadā upē laivas vairs iebraukt nevarēja straujās aizsērēšanas dēļ. 1833. gadā upi sāka oficiāli aizbērt, jo tajā uzkrājušies pilsētas atkritumi radīja nepatīkamu smaku un apdraudēja pilsētnieku veselību.
19.gs. 60. gados izzuda pēdējās upes liecības dabā. Senie ostas vārti pazuda zem ielas līmeņa, jo zemo Daugavas krastmalu vajadzēja uzbērt tik augstu, lai pavasaru palu ūdeņi neappludinātu pilsētas ielas.
