„Uzbrauciens” kontrolei. Kas aiz tā stāv?

Azartspēļu un izložu uzraudzības inspekcija nav skaitliski liela iestāde, tā kā nekādu jūtamu budžeta līdzekļu ietaupījumu tās likvidācija nenestu. Drīzāk jau otrādi – bez kontroles atstātie uzņēmumi samazinātu iemaksas valsts budžetā. Inspekcija kontrolē likumu ievērošanu, veic automātu reģistrāciju, marķēšanu un uzskaiti, uzrauga inkasācijas. Protams, cilvēki var dažādi izturēties pret šo biznesu, taču nav noliedzams, ka inspekcijas darbības laikā i ir ieviesta stingra uzraudzība un kārtība, operatīvi tiek sodīti pārkāpēji, un lielākā daļa nozares uzņēmumu ir pieņēmuši inspekcijas diktētos spēles noteikumus.

Ir, protams, bijuši arī izņēmumi, piemēram, bijušais „Admirāļu kluba” īpašnieks J.Dāvis sūdzējās gan tiesā, gan citās institūcijās, gan, iespējams, izmantoja savus neformālos kontakts, lai piedzītu kompensāciju no inspekcijas par ar viena kazino slēgšanu sakarā ar tur konstatētajiem rupjajiem pārkāpumiem. Zīmīgi, ka šo gadījumu piemin arī A.Buls.

Iespējams, ka Bula „uzbrauciens” inspekcijai ir atriebība par šo gadījumu, iespējams, ka pamatā varētu būt samērā nesenā nelegālā pokera kluba slēgšana, iespējams, ka vainīga priekšās stāvošā spēļu automātu sertifikācija, kas krietni palielinās kontroli un neļaus patvaļīgi samazināt laimestu daļu. Lai kā arī nebūtu, reformu un juku laiki ir īstais brīdis, lai inspekciju nolikvidētu vai, sliktākajā gadījumā, vismaz ierādītu tai īsto vietu un samazinātu tās ietekmi.

Manuprāt, tā ir „uzbrauciena” būtība. Nebrīnīšos, ja turpinājums sekos, jo nekad jau nav dūmu bez uguns. Kontroles novākšana vai novājināšana, lai arī tā tiek pasniegta kā optimizācija, taupība vai cīņa pret kaitniekiem, dažiem uzņēmumiem, kas likumus labprāt apietu ar līkumu, īslaicīgi ļaus pelnīt vairāk, un tieši to laikam šajos grūtajos laikos grib panākt A.Buls un tie, kas stāv aiz viņa muguras. Taču ilglaicīgi kontroles vājināšana šajā specifiskajā nozarē nav izdevīga ne valstij un iedzīvotājiem, ne, kas visinteresantākais, tiem uzņēmumiem, kas strādā un ir gatavi arī turpmāk strādāt pēc valsts diktētiem noteikumiem, nevis atgriezties pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma mežonīgajā kapitālismā.