Ziņas par to, kā šodienas Zaķusala izskatījās 18.gs. beigās sniedz Broce, kas savā darbā lielu vērību pievērsa Rīgas salām. Šajā vietā viņš ir pieminējis Mušu salu, Frīdriķa salu, Zaķu salu un Mirušo jeb Miroņu salu.
Miroņu salā bijušas tikai dažas mājas. Jau Broces zīmējumos redzams, ka šīs zemnieku mājas bijušas celtas no strūgu baļķiem. Miroņu sala izveidojusies ap 1785. gadu ledus iešanas laikā. Tā kā uz salas atrada mirušu cilvēku, tad pašu salu nosauca par Miroņu salu. 19.gs. beigās Miroņu sala jau bija pilnībā saplūdusi ar Zaķu salu.
Laika posmā no 1881.-1883. gadam tika veikti visi galvenie Daugavas regulēšanas darbi, kā rezultātā savus apveidus ieguva daudzas no tagadējām Rīgas salām, arī Zaķusala. 19.gs. beigās šajā vietā bija palikušas trīs lielas salas, kurām saplūstot, izveidojās Zaķusala – Zaķu salai, Fridrihsalai un Zaļajam sēklim.
Zaķusala ir viena no garākajām Rīgas salām un vienlaicīgi tā ir arī „augoša” sala, ja 1901. gadā tā bija 1600 metrus gara, un platākajā vietā 280 metrus plata, tad 1988. gadā sala ir 3500 metrus gara, bet platums 100 -300 metri.
Foto: Kaspars Grandāns
