Šajā vakarā, pēc seniem ticējumiem, jāievēro visdažādākās tradīcijas. Viena no tām ir aplīgošana, ko mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas.
Latviešiem ir tūkstošiem Jāņu dziesmu - katrai lietai, katrai norisei, katram svētku brīdim, bet visvairāk - Jāņutēvam, Jāņumātei un Jānim pašam. Jāņu dziesmu pazīme ir tradicionālais refrēns "līgo!".
Jāņos tiek aplīgoti lauki, lai tajos neaug nezāles, godā tiek celti Jāņi, aplīgoti kaimiņi, ja viņiem kādi darbi nav padarīti. Kad sanāk Jāņabērni, saimnieku pienākums ir tos pacienāt ar sieru un alu.
Tumsai iestājoties, augstākajos pakalnos tiek kurti Jāņu ugunskuri un celta uguns kārts galā, lai tālāk sniegtos tās gaisma. Senie latvieši ticēja, ka, saulgriežu ugunij pieskāries, cilvēks iemanto veselību visam gadam. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc Jāņu naktī cilvēki lēca pāri ugunskuriem.
Līgo nakts bija arī dažādu burvestību un zīlēšanas nakts, kad jaunās meitas varēja uzzināt savu nākotni vai iebarot iecerēto, noķerot sienāzi, sakaltējot to, smalki saberžot un pieberot iecerētā ēdienam. Bet galvenais - Jāņu naktī nedrīkstēja gulēt, tad cilvēks visu gadu bija miegains un nedabūja sievu vai vīru.
Līgo vakarā govis bija jāappušķo ar jāņuzālēm, lai viņas zina, ka cilvēks tās neaizmirst. Senie latvieši uzskatīja, ka pirms Jāņiem nevajag dot govij ar izkapti pļautu zāli, lai govis nenorauj pienu. Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai tos nesaplosa vilki un ļauni skauģi neuzsūta slimības un citas nelaimes.
Līgo dienā, lai izvairītos no ļaunuma, māja jāizpušķo ar pīlādžu zariem, dadžiem vai usnēm, savukārt zem gultas vajadzētu novietot papardes zarus, bet uz Jāņu galda būtu jābūt liepu vai ozolu zaram, kā arī apaļam Jāņusieram, pīrāgiem un alum.
Līgo naktī nevajadzētu iet gulēt līdz saules uzlēkšanai, lai, vērojot saullēktu, varētu ieklausīties klusumā, kas tajā brīdī valda dabā, savukārt Jāņu dienā nevajadzētu nekur doties, vislabāk šo dienu būtu pavadīt mājās.
Senie latvieši Jāņu vakarā kāpostu vagās sprauda liepu zarus, lai tie izaug mīksti, bet rudzos - ozolzarus, lai graudi ir cieti. Lietā tika likti arī pīlādži un mežrozītes, kuriem no sētām vajadzēja aizbaidīt nelabos garus.