Līdz pat 17. gadsimta sākumam Rīgā dzīvojošie ebreji savus mirušos veda apglabāt uz Poliju, vēlāk uz Kurzemes hercogisti uz ebreju kapiem pie Jelgavas. 1725. gadā vietējās varas iestādes atvēlēja vietu ebreju kapsētas ierīkošanai smilšu kāpās netālu no Koenholmas. Parasti bēru procesija devās pa tagadējo Maskavas ielu, tad pagriezās pa stāvu ceļu uz kapiem. Jau 19. gadsimta sākumā tā ir pieminēta kā ebreju apbedīšanas iela. 19. gadsimta beigās tā tika nosaukta par Ebreju ielu. Tā ir vienīgā iela Rīgā, kas liecina par ebreju ilgo vēsturi Rīgā. Daudzas reizes ir mainījies tās nosaukums - 1923. gadā tā tika pārdēvēta par Žīdu ielu, 1938. gadā - Rundēnu ielu, vācu okupācijas laikā - Nirzas ielu, Latvijas PSR laikā - Jēkaba Alksnāja ielu. Tikai 1991 gadā tā atguva savu sākotnējo nosaukumu - Ebreju iela.
Pirmā pasaules kara laikā Vecā Ebreju kapsēta kļuva par mazu. 20. gadsimta 20. gados tika ierīkota jauna Ebreju kapsēta Šmerlī, un vecā tika saukta par Veco Ebreju kapsētu.
1941. gada rudenī Vecā Ebreju kapsēta tika iekļauta geto teritorijā. 1941. gada 29.-30. novembrī, kad daļu iemītnieku aizveda uz Rumbulu nāvē, paša geto teritorijā nogalināja vairāk kā 800 cilvēkus. Sienā pretī Viļānu ielai izveidoja caurumu, pa kuru no geto izveda mirušos. Vecajā ebreju kapsētā tika izrakta milzīga bedre, kur mirušos apglabāja. Vēlāk šeit raka vēl bedres, lai apglabātu geto pretošanās kustības dalībniekus, kā arī tos, kuri nomira necilvēcīgās izturēšanās dēļ.
Padomju varas gados, kad kapsēta jau bija iznīkusi, tā tika pārdēvēta par “Komunistisko brigāžu parku”. 1990. gadā šo nosaukumu nomainīja uz vēsturisko „Vecā ebreju kapsēta”.
citariga.lv
Foto: Kaspars Grandāns
